Divas sfinkas

— Amenhotep! — viņš iesaucās, satvēris maga roku. — Saki, tu, gudrais, iesvaidītais, ko nozīmē šis ticību haoss, kurā tagad dzīvojam! Ozīriss, kas daudzus gadsimtus bija Kemas zemes aizbildnis, vairs nav ēģiptiešu dievs. Viņa dievnamu aizēno lieliskas celtnes, kas radītas par godu Jupiteram, Venerai, Apollonam, Serapīdam un citām dievībām, kuras man neko nenozīmē. Tālāk! Šos lieliskos dievus kristieši nicina un noraida, pielūgdami nabadzīgu krustā sistu amatnieku, kuru uzskata par dievības iemiesojumu zemes virsū, par pasaules glābēju. Savas ticības vārdā viņi mirst drausmīgās mokās ar smaidu uz lūpām! Saki, vai tiešām ir iespējams, ka Dievs būtu nonācis uz zemes un kļuvis par parastu mirstīgo? Vai tiešām Viņa slavas vārdā Viņam nepieciešama ticīgo briesmīgā nāve? Lūdzams, izskaidro man, kur slēpjas patiesība! Kam taisnība? Kuru dievs ir īstais?

Amenhoteps atspiedās ar elkoņiem pret galdu un domīgi klausījās. Kad Rameri apklusa, mags apveltīja viņu ar savu caururbjošo, viedo skatienu, izslējās un teica:

— Visiem ir taisnība! Visi pielūdz vienu Dievu, tikai katrs to sauc citādi, jo Dievs ir visur. Dievs — tā ir dzīvības diženā, pirmatnējā elpa, kas visu atdzīvina.

Uz galda stūra stāvēja liels koka toveris, kurā auga krūms ar ziliem ziediem, kas izplatīja patīkamu, spēcīgu aromātu. Rameri jau bija redzējis līdzīgu augu maga darba telpā Memfisā un uzskatīja to par maģisku.

Amenhoteps pieliecās, nolauza ziedošo zariņu un, pastiepis to tēlniekam, teica:

— Skaties! Dievs parādās visā, ko radījis. Šo puķi dzīvu dara dievišķais siltums, un tajā ietverts lielais pilnveidošanās likums, tās nezūdošais skaistums un tīkamais aromāts ir Dievības dvesma.

Amenhoteps paņēma papirusa lapu un pakratīja virs tās zariņu. Uz papirusa nokrita smaragdzaļš kukainis, gluži kā putekļiem noklāts.

— Tagad paskaties uz otru Dižā Radītāja bezgalīgās pilnveidošanas mākslas pārstāvi. Tas jau atrodas pakāpi augstāk, un tu par to tūlīt pārliecināsies.

Nolicis zariņu uz papirusa malas, Amenhoteps turpināja:

— Es paņemšu zāles stiebru un apturēšu kukaiņa kustību. Skaties, tas nokrita un guļ kā beigts. Tagad pieceļas un rāpjas augšā pa stiebru taisnā ceļā uz zieda auglenīcu, no kuras es viņu nokratīju. Vai saproti, ka šī mazā būtne jau ir apveltīta ar dižu un noslēpumainu dvēseles spēku — gribu, kas to virza uz iecerēto mērķi? Tas ir tāda cilvēka pirm- tēls, kurš nokrīt pārbaudījumu priekšā, tad ceļas, iemiesojas citā ķermenī un atkal turpina rāpties pa savu kaislību stiebru. Pārvarot šķēršļus, viņš virzās uz pilnību, kas ir viņa mērķis — starojošs zieda kausiņš, kur mīt pasaules Radītājs. Dievs tev parādās visur! Viņš runā debesu zilgmē, viļņu šalkoņā, putnu dziedāšanā, vētras auros, zibens spīdumā un saules dzīvinošajos staros. Visur izpaužas pasaules ēkas Dižais Radītājs. Neskaitāmās pasaules, kuras tu vēro nakts tumsā, ir viņa gribas radītas. Viņš liek tām kustēties tik nevainojamā kārtībā, ka tās nekad nesaduras, nekad netiek izjaukta to kustības harmonija un to ceļu var izskaitļot gadsimtiem uz priekšu. Tu vēl nezini un nespēj apjaust, ka zeme, uz kuras tu stāvi un k\ira tev šķiet tik caurspīdīga, griežas neizmērojamā tukšumā, un tās ceļā to notur vienīgi Radītāja griba. Vai tu zini, kas ir šī griba, kura slēpjas ikvienā Dieva radībā? Kaislību un miesas apdullināti, cilvēki neapjauš, ka viņos snauž gigantisks draudīgs dzinējs. Griba, Rameri, ir pašas Dievības daļiņa, kas atbrīvojusies no visa materiālā. Kad tā izpleš savus varenos spārnus, tās lidojumam nav robežu, un viss pakļaujas tās pavēlēm. Griba — tā ir visu noslēpumu atslēga, kas «izredzētajam», kurš prot gribēt, atver visas durvis. Tā atklāj viņam noslēpumus, pakļauj kosmiskos likumus un iemāca darboties Radītāja dižajā laboratorijā. Viņš nav greizsirdīgs un nav skops. Viņš savos bezgalīgajos valdījumos dod vietu visiem īstenajiem skolniekiem. Vislielākās zināšanas nav nekas, ja nevada un nevirza Viņa griba! Savu domu es paskaidrošu ar piemēru. Paņem, lūk, to trauku, kas atrodas pa labi uz galdiņa, un piepildi to ar zemi no kastes, kas stāv uz grīdas.

Kad Rameri bija izpildījis teikto, Amenhoteps paņēma kastīti ar sēklām un dažas no tām iekaisīja zemē.

— Es zinu, ka ikvienā no šīm sēklām slēpjas astrāls spēks. Ja to virza varena griba, tad var paātrināt dabas darbu un piespiest augu izaugt dažās stundās vai dažās minūtēs. Es to varu izdarīt, jo mana griba atšķirībā no tavējās ir apzināta. Tu varētu šeit sēdēt mēnešiem ilgi, svīzdams asins sviedrus un pūlēdamies koncentrēt savu nelaimīgo gribu, un tomēr neko nepanāktu. Tava griba kā nedroša laiva bez stūres traucas pa nedisciplinētās domas viļņiem, kas to satver un aiznes sāņus no iecerētā mērķa. Bet tagad klusē un vēro!