Divas sfinkas

— Tas, ko tu stāsti, Lēlij, ir kas skaists un cildens, taču nav piemērots taviem gadiem, — piebilda Rameri, līdzjūtīgi raudzīdamies uz bālo meiteni, ap kuru staroja gaismas oreols. — Man šķiet neiespējami, ka tu nekad nebūtu kārojusi dzīves piedāvātos jaukumus. Tu esi jauna, skaista un bagāta! Tu iemantosi mīlestību, tevi godās. Kā tu vari noniecināt visus zemes dzīves labumus, dodot priekšroku nabadzībai, ļaužu nicinājumam un kaunpilnai, briesmīgai nāvei?

Lēlija veltīja viņam apgarotu skatienu.

— Pēc visiem tevis uzskaitītajiem labumiem alkst vienīgi akli nabagi, kuri nezina patiesību, kurus saista vienīgi mantas raušana un miesiskas baudas, — tajās viņi saskata augstāko svētlaimi. Tāpēc tad, kad atnāk nāve, viņi cīnās ar to kā ar niknāko ienaidnieku. Miesa protestē, bet dvēsele bailēs trīc, stāvot uz tumšās, nezināmās takas, pa kuru tai neizbēgami būs jāiet pretī mūžīgajai taisnajai tiesai, lai atskaitītos par saviem darbiem. Mēs, kristieši, mūžam atrodamies kapa malā un zemes dzīvi visai augstu nevērtējam, jo mūsu bagātība ir ticība un lūgšanas. Td visu atņemt mums neviens nespēj. Mūs sauc par neprāšiem, jo mēs meklējam laimi aizkapa dzīvē, bet jūs, kas uzskatāt sevi par gudriem, — ko jūs esat atraduši š^jā pasaulē? Laiks visu aprij un neko jums neatstāj, jo viss lemts iznīcībai: skaistums novīst, veselība sašķobās, bet baudītspēja notrulinās. Visbeidzot pienāk brīdis, kad ir jāpamet gan pilis, bagātība un slava, gan nīcīgā miesa. Viss pazūd un pārvēršas pīšļos, vien nemirstīgā dzirkstele paceļas, nometusi zemes dzīves skrandas, lai pēc tam vai nu ložņātu tumsā, vai arī triumfāli un līksmi aizlidotu Dieva Valstības bezgalīgajos plašumos.

Š^jā brīdī Lēlija patiesi mirdzēja dievišķā skaistumā: viņas būtne izstaroja tādu skaidrību un tik varenu pārliecību, ka tā, līdzīgi spēcīgai narkotiskai vielai, apreibināja klausītājus, likdama viņiem aizmirst visas šaubas, vēlmes un cerības, un pakļāva šā bērna viedajai gudrībai. Jo šis bērns bija labprātīgi atteicies no visiem zemes dzīves priekiem, bija gatavs satikties ar nāvi, un nezināmā mūžība viņam mirdzēja pretī gaismas pārpilna.

Meitenes vārdi atstāja uz viņiem smagu iespaidu, un nākotne šķita tumša un tukša, bet laime, pēc kuras viņi tā alka, — tikai ilūzija un iedomāts sapnis. Saviļņoti līdz dvēseles dziļumiem, visi domīgi izklīda pa savām istabām.

Tbnakt Valērijas spilvens kļuva mikls no asarām, viņas domas pastāvīgi atgriezās pie jaunās kristietes teiktā. Tad, lūk, kāda ir šī ticība, kuras vārdā mira viņas māte! Pirmoreiz viņā radās vēlēšanās pieņemt šo ticību un turpmāk no dzīves neko neprasīt.

Kamēr Valērijas dvēselē risinājās šis bīstamais pavērsiens, pilsētā izplatījās kāds jaunums, kas tik ļoti uzkurināja vispārēju interesi un ziņķāri, ka uz laiku pat tika piemirsta kristiešu vajāšana. Pēc tam tā atsākās ar vēl lielāku nežēlību.

Šo ziņkāri bija izraisījis kāds svešinieks, kurš nesen bija nopircis milzīgu, kādreiz Kleopatrai piederējušu pili un iekārtojis to tik grezni, ka izraisījis apbrīnu pat bagātākajos aleksandriešos.

Pilsētā baumoja gluži neticamas lietas par šā svešinieka bagātību, par brīnumainām lietām un dārgumiem, ar kuriem viņš piepildījis savu namu, par viņa vergu skaitu. Taču tas gan bija «runā, ka» līmenī, jo neviens neko nebija redzējis savām acīm. Pili apjoza augsts mūris, bet par tās īpašnieku, kuru arī neviens nebija redzējis, bija zināms vienīgi tas, ka viņš ir augstdzimis indietis un viņu sauc As- garta.

Viņš bija ieradies Aleksandrijā kādu nakti ar kuģi, kas izcēlās ar savu apdari un piesaistīja lielus barus ziņkārīgo, kuri laivās braukāja tam apkārt, lai aplūkotu trirēmu rotājošās zelta un ziloņkaula inkrustācijas, purpurkrāsas buras un zeltītos mastus.

Asgarta iepazinās ar pilsētu, sēdēdams slēgtās nestuvēs, kuras pavadīja milzīga svīta un lāpneši. Kopš tā brīža, kad aiz viņa aizvērās bronzas vārti, neviens viņu nebija redzējis.

Rameri dzirdēja stāstus par noslēpumaino svešzemnieku, kā arī fantastiskās baumas, un viņam radās aizdomas, vai tikai šis svešinieks nav kaut kādā ziņā saistīts ar Amenhotepu. Tēlnieku midsi- nāja vienīgi svešā vīra vārds un tas, ka viņš bjja indietis.

Kādu dienu legāta mājas priekšā apstājās greznas nestuves, kuras nesa astoņi nūbieši, un kalpotājs pasniedza Rameri plāksnītes, uz kurām bija rakstīts, ka Asgarta aicina ēģiptiešu tēlnieku apmeklēt viņu.

Pirmajā mirklī šis ielūgums Rameri ļoti pārsteidza, taču tad viņš atcerējās savas aizdomas par Amenhotepu. Tēlnieks steidzīgi apģērbās un iesēdās nestuvēs, kas viņu nogādāja indieša namā. Kad aiz viņa aizcirtās noslēpumainās mītnes smagie vārti, Rameri nekādi nespēja atbrīvoties no drūmas priekšnojautas. Viņš nokļuva lielā pagalmā, kas bija izklāts ar baltu marmoru; tā centrā atradās baseins ar strūklaku. Pils portiku greznoja lieliskas statujas un vāzes ar ziediem, bet tālāk dārzā bija redzami vīģeskoki, palmas un citi krāšņi koki.