Divas sfinkas

Vārīdamās aiz dusmām un galīgi izmisusi, Erikso pārnāca apmetnē un tūlīt iekrita gultā. Rītausmā viņa nolēma atgriezties Aleksandrijā. Šajā mirklī Rameri liktenis viņai bija pilnīgi vienaldzīgs. Vien doma par to, ka viņš vēlas atgriezt dzīvē Amenhotepu, aplēja viņas mīlestību kā ar auksta ūdens šalti. Viņa karsti vēlējās, lai Rameri, neatmodinājis zintnieku, uz mūžiem paliktu kopā ar viņu pazemē.

Pēkšņi prātā iešāvās doma, ka Galls un Valērija būs izbrīnīti par viņas ceļabiedra pazušanu, varbūt pat meklēs viņu. Erikso mēģināja sagudrot kādu attaisnojumu. Viņa nolēma pēc kāda laika šurp atgriezties, uzzināt, kas noticis ar Rameri, un, ja viņš nebūs Amenhotepu atmodinājis, katrā ziņa iznīcināt magu. Šo domu satraukta, viņa nemierīgi grozījās savā guļasvietā. Pēkšņi viņu pārņēma nogurums un sastingums, acis aizvērās, un viņa ieslīga smagā, dziļā miegā.

Tādu viņu atrada Rameri, kad atgriezās no pazemes. Arī viņš apgūlās un drīz vien aizmiga.

Kad Erikso pamodās, bija jau diena. Viņas acis nedroši uzmeklēja Rameri tukšo guļasvietu. Meitene pārsteigumā sastinga, kad ieraudzīja tur viņu cieši aizmigušu.

Viņa domās izsvēra visas tēlnieka parādīšanās iespējas. Un, lūk, viņš atvēra acis. Rameri piecēlās un, neteikdams Erikso ne vārda, pasauca vergu. Viņš pavēlēja pasniegt brokastis un noteica, ka pēc tam visiem jābūt gataviem, lai kopā ar viņu dotos uz vietu, kur bija paredzēti izrakumi.

— Rameri, kā tu izkļuvi no pazemes? Vai Amenhoteps tev atvēra durvis? — nedroši pajautāja Erikso.

Rameri apveltīja viņu ar nicinošu skatienu.

— Kā es izkļuvu ārā, par to tev nav nekādas daļas! Pietiek jau ar to, ka es pazemē neesmu nomiris bada nāvē, kā tu, slepkava, to vēlējies! Kas attiecas uz magu, tad es tev aizliedzu jebkad izrunāt viņa vārdu manā klātbūtnē.

Viņš novērsās un ķērās pie maltītes. Pēc brokastīm tēlnieks aizveda sev līdzi visus vergus, izņemot divus, kuriem pavēlēja sakārtot visu prombraukšanai.

Erikso saprata, ka tēlnieks ir nikns, tačii vairāk nekā Rameri dusmas viņu mocīja nemiers un neziņa par Amenhotepa likteni. Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vēlēšanās uzzināt patiesību bija tik liela, ka viņa aizskrēja pie granīta bluķa un nospieda čūskas aci, taču akmens nekustējās. Nokārusi galvu, viņa devās atpakaļ un, ejot garām kādam namam, izdzirdēja Rameri balsi. Viņš acīmredzot izrīkoja vergus, kuri veica izrakumus.

Pēc pāris stundām vergi atnesa trīs lielas kastes un senatnīgas formas pītu groziņu, iejūdza mūļus un iekrāva visu ratos; pēcpusdienā karavāna sāka atpakaļceļu uz Aleksandriju.

Mūsu ceļotāji atgriezās legāta mājā saspringtā un naidīgā noskaņā. Galls un Valērija sāka viņus ziņkāri izjautāt par ekspedīcijas rezultātiem.

Erikso ar nepacietību bija gaidījusi šo bridi, cerēdama, ka Rameri kaut ko pastāstīs, tomēr viņas cerības nepiepildījās. Tēlnieks paziņoja, ka diemžēl nav atradis ne vismazākās maga pēdas, toties izrakumi viņa kādreizējās mājas vietā ļāvuši atgūt krietnu daļu īpašuma.

Pēc Galla lūguma tika atnestas un atvērtas kastes, kurās atradās zelta gredzeni un milzums citu dārglietu. Valērija un viņas vīrs bija sajūsmināti. Patricietei visvairāk iepatikās sfinksa. Viņa kā rotaļādamās to vēra vaļā un taisīja ciet.

Rameri uzdāvināja saviem labvēļiem dažus īpaši vērtīgus mākslas darbus, bet Valērijai arī sfinksu dārglietu glabāšanai. Erikso viņš neko nedeva, un viņa atgriezās savā istabā greizsirdīga un saniknota. Meiteni pārņēma nemiers, jo tas, ka Rameri neko neteica par magu, iedvesa viņai instinktīvas bailes.

V

Pagāja vairākas nedēļas, bet no Amenhotepa nebija ne ziņas, ne miņas. Mazpamazām ikdienas rūpes un dažādi politiskie notikumi pieklusināja Rameri nepacietīgo vēlmi kaut ko uzzināt par maga tālāko likteni.

Sākās nemierīgi laiki, jo pēc imperatora pavēles kristiešu sekta tika nežēlīgi un nesaudzīgi vajāta. Aleksandrijā bija daudz jaunās ticības piekritēju un, pateicoties Romas dekrētiem, pavērās plašas iespējas nokārtot personiskos rēķinus: denunciācijas bira kā krusa, cietumi un prefektūras bija pārpildītas. Cilvēki tika pratināti, spīdzināti, sodīti ar nāvi. Daudzus piemeklēja nelaime, lija asinis, un pilsētas iedzīvotājus pārņēma šausmas. Vienīgi paši kristieši bija mierīgi. Neatkarīgi no tā, pie kāda sabiedrības slāņa viņi piederēja, kristieši bija vienlīdz lēnprātīgi, noslēgti un, kā tika uzskatīts, padevīgi. Patiesībā viņi bija neatlaidīgi, nepiekāpīgi, nicināja nāvi, bet moceklību uzskatīja par svētlaimi. Viņu ekstātiskā ticība spēja aizraut arī citus un radīja daudz piekritēju, un tiesnešu priekšā stājās aizvien vairāk un vairāk upuru.