Divas sfinkas

— Tu esi nepateicīga muļķe! Man Amenhoteps vienmēr ir bijis draugs, un ne jau nu tavi vārdi sēs manā sirdī neuzticēšanos viņam, — naidīgi atbildēja tēlnieks. — Sargies, ļaunais radījum, viņam pieskarties, kamēr viņš nav pamodies, citādi šis duncis darīs galu tavai dzīvībai, — viņš draudīgi piebilda.

Erikso pielēca k^jās. Viņas acis gailēja kā ogles.

— Lai nolādēta tā stunda, kurā tu neprātīgi izaicini likteni! — viņa iesaucās nevaldāmās dusmās. — Tagad pats atbildi par sekām un ar savu dzīvību maksā par uzticību šim šakālim!

Negaidīdama atbildi, Erikso izmetās no istabas. Kā viesulis viņa izdrāzās cauri pazemes zālei un koridoram un izņēma akmeni, kas saturēja durvis. Tās tūlīt aizcirtās.

— Paliec kopā ar viņu, muļķi! — viņa nomurmināja.

Meitenes aiziešana Rameri neuztrauca. Viņš mierīgi izņēma no kabatas sainīti ar pudelīti, kurā atradās noslēpumainais dzīvības eliksīrs, un nolika to uz galda. Pēkšņi abas lampas nodzisa, un viņš palika tumsā.

Uz mirkli Rameri sastinga no bailēm. Viņš taču nevarēs atmodināt Amenhotepu! Kas gan nodzēsa gaismu?

Tēlnieku pārņēma izmisums. Taču pēc brīža acis nedaudz aprada ar tumsu un viņš kaktā pamanīja vāju, trīcošu gaismiņu. Piegājis tuvāk, ieraudzīja lukturi, ko bija atnesusi un promskrienot aizmirsusi Erikso.

Nezaudēdams ne mirkli, viņš sāka meklēt visu atmodināšanai nepieciešamo. Vienīgi tad, kad pamodīsies Amenhoteps, viņš būs drošībā.

Rameri atgriezās pie galda un apskatīja groziņu. Pirms daudziem gadiem tajā ieliktie augļi tagad bija sažuvuši un kļuvuši gluži melni. Krūkā vajadzēja būt vīnam. Vai tas nebūs sabojājies gandrīz astoņu gadsimtu laikā? Ar drebošu roku viņš pacēla krūku, pieliecās pie kausa un — kāda laime! — no tās sāka plūst tumšs, biezs šķidrums, piepildīdams ceturto daļu kausa. Tas bija pilnīgi pietiekami. Tagad vajadzēja izdomāt, kā vīnu sasildīt.

Ar lukturi rokā viņš pārmeklēja visu istabu, tomēr neatrada neko noderīgu. Tad Rameri izstaigāja blakus esošās zāles, kas slīga tumsā. Toties svētvietā uz ziedokļa viņš atrada smagu svečturi ar septiņām vaska svecēm un milzīgii vāzi, kas bija pārklāta ar svītrainu zīda lakatu. Šeit bija arī nazis ar mirdzošu asmeni un vēl daudz citu lietu, kuras aplūkot viņam nebija laika.

Rameri saprata, ka tie visi ir maģiski priekšmeti. Un tomēr viņš paņēma svečturi un aizdedza vienu no svecēm.

Tad viņš atcerējās, ka galerijā bija redzējis strūklaku. Paņēmis nelielu trauku, Rameri devās pie tās. Strūklaka vairs nedarbojās, taču baseinā vēl bija ūdens, kas izplatīja patīkamu un dzīvinošu aromātu

Rameri piepildīja trauku, veikli atgriezās pie guļošā un steidzīgi ķērās pie pēdējiem priekšdarbiem. Viņš atšķaidīja vīnu ar ūdeni, sasildīja to virs sveces im tad ielēja t^jā pudelītes saturu. Ar atlikušo ūdeni viņš nomazgāja Amenhotepa seju, rokas un kājas. Maga ķermenis šķita kā no vaska veidots, taču locekļi bjja saglabājuši lokanumu. Ar dunci pavēris maga zobus, Rameri pilienu pa pilienam ielēja guļošā vīra mutē sagatavoto dzērienu.

Pagāja stundas ceturksnis, kas Rameri šķita kā mūžība. Bailīgi noliecies pār magu, viņš vēroja, kā Amenhotepa sejā ieplūst dzīvība: sāka cirkulēt asinis un āda ieguva veselīgu nokrāsu. Visbeidzot nervozas trīsas pārskrēja pār ķermeni, no krūtīm izlauzās smaga nopūta, un viņa acis atvērās.

Pārlaidis Rameri nogurušu skatienu, mags nervozi saslējās un, šķiet, atkal gribēja aizmigt.

— Skolotāj! — izbailēs iesaucās tēlnieks.

Pēc šā izsauciena Amenhoteps nodrebēja un piecēlās sēdus. Viņa izbrīnītais skatiens apstājās pie Rameri saspringtās sejas un maģiskā svečtura, kas atradās uz galda. Saspiedis rokās galvu, viņš, cenzdamies koncentrēties, jautāja:

— Ko nozīmē tava atrašanās šeit, Rameri? Vai noticis kas tāds, kas izj aucis mūsu plānus? Vai arī esmu par ilgu gulējis?

— Mans labais skolotāj! To gadsimtu laikā, kad mēs gulējām, daudz kas ir noticis, — trīcošām lūpām atbildēja Rameri.

īsos vārdos viņš pastāstīja, kā Erikso bija uzzinājusi noslēpumu un izmantojusi to saviem mērķiem.

Amenhoteps klausījās, un viņa acis zvēroja. Pamazām viņš visu atcerējās.

— Labi, mans draugs, tagad es visu zinu, — viņš pārtrauca tēlnieku. — Nicināmā būtne gribēja mani nogalināt, un, tikai pateicoties tev, esmu atmodies no šā drausmīgā miega.

Amenhoteps piecēlās un apskāva Rameri. Tad viņš nodzēsa vaska sveci. Tūlīt pat iedegās abas lampas. Pēc tam Amenhoteps smaidīdams teica:

— Tagad man jāatgūst spēki, pēc tam tiksim skaidrībā ar pagātni un nākotni.

— Skolotāj, ļauj man iziet! Tepat Suzu mājas drupās man ir pārtika. Es atnesīšu tev vīnu, augļus, gaļu — visu, ko vēlies.

— Neuztraucies! Arī šeit es atradīšu, ar ko remdēt izsalkumu. Iesim!