Divas sfinkas

IV

Rameri aktīvi sāka gatavoties savai ekspedīcijai. Erikso negaidīti paziņoja, ka brauks līdzi, un tēlnieks iedomājās, ka tieši viņa teiktais ir meiteni tā ietekmējis, ka viņa, nokaunējusies par savu nepateicību, nolēmusi palīdzēt Amenhotepa meklējumos.

Erikso klusēdama noklausījās viņai veltītos slavinājumus. Par laimi, Rameri neredzēja meitenes smīnu un nedzirdēja, kā grēku nožēlniece viņam aiz muguras nopurpināja:

— Muļķis! Tu pat nenojaut, ka es braucu vienīgi tādēļ, lai neļautu tev viņu atrast.

Erikso aizbraukšana ļoti nepatika Gailam, tomēr viņš neriskēja meiteni satracināt, bez kādas motivācijas aizliedzot viņai doties līdzi Rameri. Pēc trim dienām tēlnieks un Erikso devās ceļā.

Jo tuvāk Memlisai, jo sāpīgāk sažņaudzās Rameri sirds. Šīs kādreiz ziedošās, iekoptās vietas, kur mutuļoja dzīve, tagad lielākoties bija pārvērtušās tuksnesī. Pamazām visu bija aprijušas smiltis.

Vēl smagāku iespaidu atstāja pati pilsēta, kuras tukšās ielas šķita kā milzīga skeleta locekļi. Kā bija teicis Pentaurs, jaunākajos kvartālos vēl bija redzami daži dzīvojamie nami; lielie dievnami arī stāvēja, taču bija pamesti un zaudējuši savus labākos rotājumus.

Tur, kur kādreiz plauka vecā Memfisā, bija vienīgi sagrauti nami un ugunsgrēkā nomelnējuši gruveši. Uz vietu, kur kādreiz bija atradies «Baltais cietoksnis» un kura senos nocietinājumus Okhoss bija licis nopostīt, norādīja vienīgi daži dievnami, arī Pta templis.

Rameri iepriekšējā mītne im Amenhotepa nams tolaik atradās vienā no pilsētas vecākajiem kvartāliem Nīlas krastā, tāpēc tēlnieks virzīja karavānu uz upes pusi. Un tomēr viņš nezināja, kā orientēties Š3jos gruvešos.

Viņam bija smagi ap sirdi. Pamestās svētvietas, sagrautās pilis, nogāztās kolonnas — tas viss izraisīja rūgtas asaras.

Pēc ilgiem veltīgiem meklējumiem Rameri atcerējās, ka no Amenhotepa mājas terases bija saskatāmi Turnas dievnama piloni. Šie piloni vēl atradās savā vietā, tātad atlika atrast tādu skata punktu, no kura tie būtu redzami kādreizējā perspektīvā, un tad būtu skaidrs, ka esi nonācis Amenhotepa mītnes teritorijā vai vismaz tās tuvumā. Noteicis šo rajonu, Rameri turpināja meklēt vēl rūpīgāk.

Erikso sekoja viņam kā ēna un, cenzdamās sevi neatklāt, uzmanīgi apskatīja sienas, ciļņiem greznotās durvis un kolonnas. Orientēdamās daudz ātrāk un labāk par Rameri, viņa meklēja nevis nama drupas, kas līdzinājās simtiem citu drupu, bet gan kaut ko nozīmīgāku, ko varētu uzreiz atpazīt. Šis «kaut kas» bija tik izturīgs, ka droši varēja saglabāties, arī sabrūkot visam apkārtējam.

Maga dārza pašā galā, no svešām acīm paslēpts aiz dzeloņainu krūmu dzīvžoga, reiz bija stāvējis milzīgs granīta bluķis, kura viena mala bija noslīpēta pilnīgi gluda un uz tās iekaltas divas čūskas: viena no tām stāvēja uz astes, bet otra — uz galvas. Virs tām bija īss uzraksts — tikai daži hieroglifi.

Erikso kopš bērnības zināja par šo akmeni, taču tikai divas dienas pirms Nuitas kāzām atklāja, ka šis bluķis aizsedz ieeju pazemē, kur atradās Amenhotepa guļamtelpa.

Pieminētajā dienā pie Amenhotepa ieradās kāds svešinieks, kuru viņš pieņēma ar īpašu cieņu. Abi ilgi sarunājās viņai nesaprotamā valodā, pēc tam nokāpa pazemē un vairs neparādījās.

Tā kā Amenhoteps neparādījās arī nākamajā dienā, Erikso, degdama ziņkārē, sāka novērot apkārtni. Pēcpusdienā viņa sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja Amenhotepu dārzā, turklāt ļoti norūpējušos. Tā vietā, lai dotos uz mājas galvenajām durvīm, mags pagriezās uz dārza pretējo malu.

Erikso viņam sekoja, slēpdamās aiz krūmiem. Un tad viņa ieraudzīja, ka Amenhoteps apstājas pie granīta bluķa, nospiež uz astes stāvošās čūskas aci un pazūd mazās durtiņās, kas atvērās akmenī.

Šis atklājiims Erikso tik ļoti ieinteresēja un iekvēlināja viņas ziņkāri, ka, aizmirsusi jebkādas bailes, viņa nolēma uzzināt, kurp ved šīs durvis.

Nākamajā dienā, izmantodama Amenhotepa prom- bīītni, aizvien vēl rūpju pārņemta, viņa atkal aizgāja pie akmens, nospieda čūskas aci, un viņas priekšā pavērās sprauga, pa kuru bija redzami pakāpieni.

Erikso nokāpa lejā un gāja pa tumšu koridoru, kuru apgaismoja ar līdzpaņemto lāpu. Koridora galā bija durvis, kas viegli atvērās, taču aizcirtās, tiklīdz viņa bija ienākusi iekšā. Tajā pašā brīdī iedegās tik spilgta gaisma, ka pārsteigtā Erikso uz mirkli aizvēra acis.