Divas sfinkas

Kad viņa tās atkal atvēra un palūkojās apkārt, tad ieraudzīja, ka atrodas garā zālē vai galerijā, ko balstīja caurspīdīgas, gluži kā no kristāla veidotas kolonnas. No sienām un griestiem plūda zilgana liesma, kas radīja dienasgaismai līdzīgu spozmi un atstarojās kristāla kolonnās visās varavīksnes krāsās. Gar galerijas abām sānu malām bija dziļas nišas, kurās bija izvietotas simboliskas statujas, bet tās centrā atradās strūklaka, kuras burbuļojošās straumītes izplatīja spēcīgu dzīvinošu aromātu. Starp nišām bija novietotas milzīgas lazurita vāzes ar viņai nepazīstamiem ziediem. To ziedlapiņas — gan lielās, gan mazās — bija vienlīdz baltas, caurspīdīgas un tik spēcīgi fosforiscēja, ka šķita zilganā dūmakā ieskautas. Ziedu kausiņi dzirkstīja visdažādākajās krāsās, it kā būtu veidoti no rubīna, safīra, smaragda vai ametista, bet dažādas formas un lieluma lapas šķita kā nokaisītas ar sniegu un apklātas ar baltām mirdzošām dūnām.

Kaut ko tādu Erikso nekad nebija redzējusi. Bezgala sajūsmināta viņa apskatīja visu, tad devās uz blakus zāli, kas bija apaļa un nedaudz mazāka, taču tikpat spožas gaismas pielieta. Šeit mēbeles un rotājumi bija no zelta, bet uz galdiem atradās kaut kādi neparasti instrumenti. Trešā istaba bija iegrimusi maigā puskrēslā. T^jā bija ierīkots kaut kas līdzīgs upurvietai. No šejienes kāpnes veda uz durvīm, kuras sedza biezs aizkars. Atvērusi tās, Erikso sev par izbrīnu nokļuva maga guļamtelpā.

Viņa bija domājusi, ka aiz šīs istabas atrodas pagrabs, kura durvju atslēgu Amenhoteps vienmēr nēsāja sev līdzi un kur, pēc meitenes domām, viņš glabāja savus dārgumus. Viņa nebija pat nojautusi par šo durvju esamību — tik meistarīgi tās bija nomaskētas.

Tagad Erikso zināja gan ieeju, gan izeju. Viņa iznāca no pazemes un atgriezās savā istabā. Amenhotepu viņa ieraudzīja tikai nākamajā dienā. Viņš acīmredzot neko nebija pamanījis vai arī domāja par ko citu, bet pēcpusdienā aizmiga un no šā miega nav pamodies līdz pat šim brīdim.

Lūk, šo bluķi — slepeno ieeju pazemē — tad arī meklēja Erikso. Tieši šai klintij, kas bija izturīgāka par dievnama piloniem, vajadzēja atrasties savā vietā.

Nepievērsdama uzmanību ceļabiedram, kurš turpināja meklējumus, baidīdamies izlaist no redzesloka Turnas dievnama pilonus, Erikso viegli slīdēja starp gruvešiem, rūpīgi aplīikodama namu drupas. Šķiet, viņa bija tuvu mērķim, jo pamanīja akmens arku, kas bija kalpojusi par ieeju namā. Šī arka, kas bija izkalta no viena akmens bluķa un centrā izrotāta ar Apisa galvu, bija izturējusi, pateicoties savai smagnējībai. Tā atradās pie kāda veca Pta tempļa priestera nama.

Erikso steidzīgi devās lejup pa ielu, lēkdama pāri gruvešu kaudzēm, un drīz vien stāvēja pie kāda nama drupām. Tā neapšaubāmi bija vieta, kur kādreiz bija pacēlies maga nams, taču drupas liecināja par citādu konstrukciju.

Aiz šīm drupām stiepās pamests, krūmiem aizaudzis plašs laukums ar daudziem kokiem. Šeit acīmredzot tolaik bija dārzs. Erikso apstājās un nodrebēja, ieraudzījusi milzīgu vīģeskoku un netālu no tā — meklēto granīta bluķi.

Smagi elpodama, viņa piegāja un sāka to aplūkot. Akmens bija vesels, un abas čūskas bija skaidri redzamas. Ja atsperes vēl darbojas, viņa varēs nokļūt pazemē, kur guļ Amenhoteps, un viņu iznīcināt. Tāds bija atriebīgās Erikso nodoms.

No pārdomām viņu iztraucēja Rameri balss.

— Kādu pieminekli tu esi atradusi? — viņš jautāja, slaucīdams sviedriem noplūdušo seju, jo todien bija svelmīgs karstums.

Ievērojis, cik bāla ir Erikso un kā trīc viņas rokas, tēlnieks piebilda:

— Tu esi nogurusi! Par daudz esi skraidījusi tādā karstumā. Ari es pats jūtos kā samalts. Šodienai pietiks. Bet līdz ar saules lēktu atkal turpināsim meklējumus. Es uzgāju norādes, kas palīdzēja man atrast pareizo ceļu. Drīz būsim pie mērķa. Bet tagad ieturēsim maltīti un kārtīgi atpūtīsimies.

— Jā, esmu krietni nogurusi, — aizgriezusies atbildēja Erikso.

— Apsēdīsimies zem šā vīģeskoka. Tas, šķiet, ir mūsu laikabiedrs, — smiedamies piebilda Rameri. — Paskaties uz šo vareno stumbru un milzīgajiem zariem. Puse no tiem ir nokaltuši, bet atlikusī lapotne tomēr veido zaļu kupolu, kam saules stari netiek cauri.

Pēc tēlnieka norādījuma viens no vergiem aizskrēja pasaukt pārējos kalpotājus. Drīz tika atvesti mūļi un izsaiņota pārtika.

Pēc vakariņām Rameri un Erikso meklēja piemērotu vietu nakšņošanai. Tika nolemts apmesties vecā Pta priestera namā, jo tas bija vislabāk saglabājies, kā varēja spriest pēc ārējā izskata. Jumts bija vesels, bet vienā no zālēm viņi uzgāja pat durvis un grīdu no emaljētiem ķieģeļiem.

Valērija tik bagātīgi bija apgādājusi savus draugus ar paklājiem, spilveniem, pārsegiem un visu nepieciešamo, ka zālē pāris mirkļos tika ierīkotas divas mīkstas guļasvietas tēlniekam un Erikso. Vergi iekārtojās pie durvīm. Visi bija pārguruši, tāpēc saule vēl nebija pazudusi aiz apvāršņa, kad karavāna jau slīga miegā.