Divas sfinkas

Pateicības un mīlestības uzplūdā Rameri piespieda statueti pie lūpām un devās pie miera. Miegs vēl nenāca, taču domas bija rimtas un prieka pilnas. Rīt pat viņš parādīs cieņu dievain, kaut ari tā jaunajā veidolā. Viņa darbīgajā prātā jau rosījās doma izveidot dieva tēlu tādu, kādu tikko bija skatījis. Š

Domājot par šiem jaunajiem plāniem un projektiem, viņu uzveica miegs, tomēr prāts darbojās arī miegā. Tagad viņš aiztraucās milzīgā augstumā bezgalīgajā izplatījumā. Visapkārt peldēja mākoņi un spīdēja saule. No šā gaismas un ēnas maisījuma viņš mēģināja radīt formu, kas izteiktu Dievības noslēpumu. Tas viņam nekādi neizdevās; gaisma un ēnas kusa viņa rokās, tomēr ar katru mēģinājumu viņš cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pēkšņi viņš atradās brīnišķi zilā bezgalīgā plašumā un viņa priekšā pacēlās gigantiska aizsegta figūra, kas izstaroja tik spēcīgu gaismu, ka Rameri nespēja to izturēt.

— Ak, kādēļ gan es nevaru redzēt cauri gaismas pārsegam, kas slēpj tevi, ak, visvarenā, žēlsirdīgā dievība! Atļauj man uzlūkot tavu veidolu, lai parādītu to ļaudīm tā patiesajā skaistumā un diženumā!

Tad atskanēja harmoniska, varena balss: — Uz savas dvēseles spārniem tu pacēlies līdz Visvarenā tronim, taču Dieva patiesais veidols tev jārada atbilstoši savas sirds sapratnei, jo neesi spējīgs aptvert visu pasauli Atgriezies uz Zemes un radi visu, kam piemīt skaistums, labestība un harmonija, — lūk, tās ir Dieva īstenās iezīmes!

III

Nemanāmi aizritēja dienas. Filatosa un Pentaura pavadībā Rameri apskatīja Aleksandrijas tempļus un ievērojamākos pieminekļus, jūsmoja par lagidu savāktajām mākslas un zinātnes vērtībām, taču ziņkāre par viņa personu mulsināja tēlnieku un atstāja tik smagu iespaidu, ka viņš visbeidzot pat neizgāja no legāta mājas. Seit viņš bija savu labvēļu augstsirdības un labestības ieskauts.

Savukārt Erikso piemērojās apstākļiem apskaužami ātri. Apkārtējo ļaužu ziņkāre, kas tēlniekam bija tik netīkama, viņai gaužām patika, tā meiteni uzjautrināja un iedvesa viņai pašapziņu. Neparastā vēsts, ka Galla uzietajās sfinksās atrastas divas dzīvas būtnes no faraona Amazisa laikiem, zibensāt- rumā aplidoja Aleksandriju un vilināja uz legāta viesmīlīgo namu apmeklētāju barus. Un visi sajūsminājās par Erikso neparasto daiļumu. Viņas pielūdzēju pulks auga, un pie tā, protams, slepeni, piederēja arī mājas saimnieks, kura dedzīgajā sirdī grieķietes zeltainie mati bija izraisījuši ugunsgrēku, kuru viņš pats dēvēja par mākslinieka sajūsmu.

Lai gan Galls bija sirsnīgi pieķēries Valērijai, viņas atturīgais daiļums nobālēja līdzās šim spožajam taurenītim. Tomēr jaunā sieviete, kurai bija sveša gan greizsirdība, gan koķetēšanas māksla, pastāvīgi izrādīja Erikso savu draudzību, izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un lutināja ar dāvanām un dārglietām.

Sājā brīvības, greznības un glaimu atmosfērā Amenhotepa bijusī verdzene atplauka kā ziediņš saulē. Jautrajā skaistulē bija grūti saskatīt sadrū- mušo un kautrīgo meiteni, kura kā ēna slīdēja pa maga nama plašajām telpām, mūžīgi slēpdamās laboratorijas alkovā no svešu cilvēku skatieniem. Tā vairs nebija gūstekne, kurai bija atļauts iziet ārpus mājas vienīgi lielu reliģisko svētku reizēs, turklāt rūpīgi aizsegtai un vecās Tua modrajā uzraudzībā. Ar šausmām un pretīgumu viņa atcerējās šo skumjo verdzības laiku, kād viņas daiļuma vienīgie vērtētāji bija Bizu un Tua un kad viņa pati drebēja zem sava kunga bargā skatiena. Protams, sievietes instinkts Erikso teica, ka viņa patīk Amenhotepam. Ne reizi vien meitene bija ievērojusi, kā maga nolaistajās acīs iedegās kaisles uguntiņa, kad viņa dejoja un dziedāja, sēdēdama pie viņa kājām. Pārliecinājusies par to, Erikso vēl stiprāk ienīda Amenhotepu, kas bija atņēmis viņai visus jaunības priekus. Ar slepenu tīksmi viņa domāja par savu baismīgo atriebību.

Dažkārt Rameri, ieklausīdamies viņas smieklos vai jautrajā triekšanā ar Gailu vai svešiniekiem, jautāja sev, kā gan iespējams līdz tādai pakāpei aizmirst visu pagātni, meklēt izklaidēšanos un tik labi justies svešu cilvēku sabiedrībā. Dziļās domās iegrimis, viņš pat nemanīja, kā zeltcirtainā daiļava apveltīja viņu drūmiem, dedzīgiem skatieniem, kas lika saprast, ka viņš nav aizmirsts.

Redzot, cik skumjš un sadrūmis ir Rameri, Valērija ar sev raksturīgo delikātumu centās viņu izklaidēt, atraisīt viņā enerģiju un radīt mērķi, kas piesaistītu tēlnieku jaunajai dzīvei. Lai to panāktu, Galls atļāva viņai ierīkot Rameri darbnīcu. Bildams izšķērdīgi devīgs pret Erikso, viņš ir nedomāja ierobežot Valēriju, turklāt Galls bija pilnīgi drošs par sievas stingro tikumību, lai justu greizsirdību.

Rameri jutās bezgala priecīgs, kad kādurīt Valērija ieveda viņu lielā telpā, kas tagad bija pārvērsta par darbnīcu. Šeit bija sarūpēti visi vajadzīgie instrumenti, māls, marmora gabali, kā arī Grieķijas labāko tēlnieku darbu modeļi. Šī Valērijas sagādātā velte bija īsti karaliska, un Rameri tā bija divkārši vērtīga, tāpēc viņš pateicās no visas sirds. Pret šo kautro, nopietno jauno sievieti, kas dīvainā kārtā viņam atgādināja Nuitu, tēlnieks juta dziļas simpātijas. Lielās samtainās acis bija tikpat sapņainas un mierīgas. Pat tīkamajā krūšu balsī dažkārt ieskanējās kas pazīstams.

Rameri vislabāk jutās Valērijas sabiedrībā. Viņa prata nomierināt, kad lepno ēģiptieti bija aizvainojusi kāda pilsētnieka netaktiskā, rupjā ziņkāre. Pietika viņai ierimāties vai pasmaidīt, lai aizdzītu grūtsirdību un slikto garastāvokli, kas tik bieži viņu pārņēma savā varā. Apmierināta par Rameri prieku, Valērija ieteica tēlniekam uzsākt kaut ko nopietnu, piemēram, izveidot kāda dieva vai dievietes statuju tempļa izgreznošanai, lai iemūžinātu savu vārdu un izpelnītos jauno laikabiedru cieņu un labvēlību.

— Ja tev vajadzīgs modelis, mūsu draugs tēlnieks Anaksagors to sagādās, — viņa piebilda.

— Es sekošu tavam gudrajam padomam, cēlā sieviete, taču esi labdarīga līdz galam un ļauj man izveidot tavu krūšutēlu. Lai tas kļūst par manu pirmo veikumu jaunajā dzīvē! Man būs neizsakāmi patīkami atveidot savas labvēles sejas pantus, kas? tik ļoti atsauc atmiņā inanas nelaimīgās Nuitas vaibstus.

— Vai tiešām esmu tik līdzīga princesei Nuitai? Cik tas dīvaini! — apmulsusi un nosarkusi jautāja Valērija. — Katrā gadījumā es ar prieku atļauju tev veidot manu krūšutēlu.

Kopš šīs dienas ar Galla atļauju, nereti klātesot arī Erikso, Rameri ķērās pie Valērijas krūšutēla radīšanas. Diezgan bieži jaunie cilvēki palika gandrīz vieni, ja neskaita veco kalpotāju. Viņiem tās kļuva par vispatīkamākajām stundām, kad varēja runāt par pagātni. Tēlnieka stāstījums izraisīja Valērijā aizvien lielāku interesi par Nuitu un Amenhotepu. Viņa aizvien karstāk vēlējās pārliecināties, vai tiešām ir tik līdzīga ēģiptiešu princesei. Savukārt maga liktenis izraisīja jaunajā sievietē žēlumu un līdzcietību.

— Zini ko, Rameri, manuprāt, tavs pienākums ir meklēt un atrast vietu, kur dzīvs aprakts tavs nelaimīgais draugs. Tevis labā viņš radīja brīnišķo dzērienu un tevis dēļ kļuva par šīs trakās Erikso upuri: apmāta kaislē pret tevi, viņa nespēja paredzēt savas rīcības sekas.

— Viņas lielā mīlestība pret mani gan kaut kā ātri ir norimusi, — zobgalīgi piebilda Rameri. — Viņa tik ļoti aizņemta ar legāta Fullija, bagātnieka Tele- maka un čitu patriciešu uzmanības apliecinājumiem, tā aizrāvusies ar izklaidēšanos un tērpiem, ka par tādām muļķībām vairs nedomā.

— Tikai nepievilies! Esmu manījusi skatienus, kuri liecina par gluži pretējo — ka viņa tev ir bezgala uzticīga, — smaidot atbildēja Valērija.

— Vienīgais, kas patiešām nav mainījies, tas ir Erikso naids pret Amenhotepu. Doma par viņa atbrīvošanu nepamet mani ne dienu, ne nakti, bet man ir nepieciešama Erikso palīdzība. Taču ikreiz, kad par to ieminos, viņa vai nu izvairās no atbildes, vai arī viņas acīs iedegas tāds naids, ka neuzdrīkstos uzstāt. Katrā gadījumā es izmantošu visu savu ietekmi un panākšu, ka viņa kopā ar mani dosies uz Memfisu, lai palīdzētu šajos meklējumos.

Pēc dažām dienām saruna atkal ievirzījās par Nuitu un par viņas noslēpumaino nāvi. Rameri uzskatīja, ka bēdas, ko radīja viņa pazušana, iedragāja princeses veselību, taču nekādi nespēja izskaidrot to, kā zibens viņu varēja nogalināt pie Ozīrisa kapa. Tad Valērija ieminējās, ka šā noslēpumainā notikuma pēdas varētu būt saglabājušās uz Nuitas ķermeņa, — atliek vienīgi attīt mūmiju.

Uz šādu padomu Valēriju mudināja slepenā vēlme pārliecināties par savu līdzību ar mirušo Nuitu. Viņa jau sen biitu apskatījusi mūmiju, ja vien nebūtu baidījusies apbēdināt tēlnieku, aizskarot viņa reliģiskās jūtas.

Pirnu^ā mirklī Rameri biedēja pat doma par pieskaršanos ķermenim, kas sagatavots mūžībai. Kā īstens ēģiptietis viņš baidījās arī sabojāt Nuitas astrālo ķermeni, jo pēc saišu noņemšanas viņas fiziskais ķermenis tiktu pakļauts sairšanai.

Taču dvēseles dziļumos arī Rameri pats alka vēlreiz skatīt mīļās un maigās sejas pantus un uzzināt Nuitas noslēpumainās nāves cēloni, tāpēc ļāva sevi viegli pārliecināt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Valērija nosauca vairākus Aleksandrijā dzīvojošus balzamētājus, kuri pēc tam saites atkal savestu kārtībā. Arī Pentaurs vai kāds cits priesteris neatteiktos atkārtot apbedīšanas ceremoniju. Valērija uzskatīja, ka ķermenis jāapbedī pilsētas kapsētā un ka tas nedrīkst mētāties apkārt kā nevajadzīga lieta.

Šo viņa apslēptajai vēlmei atbilstošo argumentu uzvarēts, Rameri beidzot piekrita. Tika nolemts atvērt kasti, kurā atradās mūmija, jau nākamajā rītā.

Diena iegadījās veiksmīga. Galls bija uzaicināts uz dzīrēm pie prokonsula. Erikso kopā ar kādu dāmu, ar kuru bija iedraudzējusies, gribēja doties uz cirku, bet Valērija, kurai nepatika gladiatoru cīņas, nolēma palikt mājās. Tā nu viņi varēja būt droši, ka neviens netraucēs.

Kad Galls un Erikso aizbrauca, Valērija un tēlnieks devās uz attālo telpu, kur legāts bija licis novietot mūmiju, kad uzzināja, kādas attiecības bija saistījušas mirušo un tēlnieku. Kas attiecas uz abām sfinksām, tad tās tika svinīgi uzstādītas iepriekšējā vietā.

Ne bez māņticīgām bailēm Rameri paņēma instrumentus un sāka atvērt kasti. Inkrustētais vāks padevās viegli. Viņi ieraudzīja apsaitētu ķermeni, kas spēcīgi smaržoja pēc sveķiem. Satrauktais Rameri bezspēcīgi atspiedās pret sienu un ar roku aizsedza acis. Šajā mirklī aizritējušie gadsimti izgaisa un viņu atkal pārņēma mīļotās sievietes zaudējuma sāpes.

Atri pārvarējis vājuma brīdi, viņš izslējās un drudžainām, nepacietīgām kustībām, Valērijai piepalīdzot, sāka atritināt saites. Arī viņa bija ļoti uztraukusies: drebuļi skrēja pār ķermeni, bet sirds skumīgi sažņaudzās.

Drīz ķermenis bija atbrīvots, un parādījās daiļa sievietes galva, ko ieskāva garu melnu matu cirtas. Ķermenis bija brīnišķīgi saglabājies, vienīgi āda vietām nomelnējusi. Pateicoties balzamētāju prasmei saglabāt mirušā cilvēka pēdējo brīžu izteiksmi, Nuitas sejā bija sastingušas neizsakāmas ciešanas un šausmas. Pusatvērtās lūpas atklāja cieši sakostus zobus; uz vaiga, pleca un rokas bija saskatāmi dīvaini gari un dziļi apdegumi. Kad Rameri atbrīvoja līķa labo roku, atklājās, ka plauksta un pirksti bija pārogļojušies.

No Rameri krūtīm izlauzās žēlabains kliedziens. Vai gan iespējams, ka zibens tik drausmīgi būtu izkropļojis Nuitu? Vai viņa nav kļuvusi par kāda nedzirdēta nozieguma upuri?

Asarām plūstot, viņš piekļāva pie lūpām šo mazo rociņu, kuras karsto un mīlestības pilno spiedienu viņš, kā likās, juta vēl tagad. Šajā mirklī viņš aizmirsa gan Valēriju, gan savu jauno dzīvi — viņa acu priekšā bija atdzimusi pagātne.

Valērija klusu izgāja, atstādama viņu vienu.

— Laimīgā Nuita! Kā tevi mīl! — jaunā sieviete nočukstēja, un viņas sirds sažņaudzās greizsirdībā un skumjās.

Izraudājies Rameri apsēdās līdzās mūmijai un, nenolaizdams acu no dievinātās sejas, iegrima rūgtās pārdomās.

Viņš bija nolēmis līdz rītausmai palikt pie mirušās, bet no rīta doties uz Izīdas templi pēc balzamētājiem. Taču dīvaino apdegumu atklāšana mainīja domu virzienu un atmodināja viņā naidu pret Erikso.

Tikai viņa bija Nuitas noslēpumainās nāves un viņa paša nelaimes vaininiece! Ja ari Amenhotepa plāns kādu iemeslu dēļ nebūtu īstenojies, tomēr pamodušies biitu viņi abi — Rameri un Nuita. Ja viņi būtu kopā, kāda gan viņiem būtu bēda par aizritējušajiem gadsimtiem? Zem Valeriāna sceptera varētu baudīt dzīvi un justies laimīgi tikpat lielā mērā kā tad, ja valdītu Amess II. Un pēkšņi šī svešzemniece, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis, iedrošinājās iejaukties viņa liktenī un ievirzīt to citā gultnē! Nepateicīgā verdzene, kas bija sasaistījusi milzi — savu pavēlnieku!

Cauri šim niknumam un naidam neatvairāmi lauzās uz ām vēlme uzzināt Nuitas nāves cēloni.

Pēkšņi viņa galvā uzzibsnīja lieliska doma. Vai tad nav cilvēka, kurš spēj ielūkoties pagātnē un nākotnē? Vai tad Ēģiptes likteņa pareģojums nav piepildījies? Ja laimīgas nejaušības dēļ Amenhoteps nav gājis bojā, tad viņš turpina gulēt savā pazemē. Vajag tikai viņu atrast un atmodināt, gan viņš zinās pastāstīt, kas noticis Ozīrisa kapenēs. Viņš, Rameri, dosies uz Memlisu meklēt Amenhotepu, tiklīdz būs apbedījis Nuitu. Varbūt pat agrāk, lai mags varētu aplūkot viņas ķermeni. To Rameri izlēma pavisam noteikti. Savā nepacietībā viņš gribēja doties ceļā jau nākamajā rītā.

Atgriezusies no cirka, Erikso vakariņoja divatā ar Valēriju. Kaut gan viņa bija izbrīnīta par Rameri prombūtni, tomēr neiedrošinājās izjautāt Valēriju, jo patriciete šķita domīga, norūpējusies un mazrunīga. Pēc maltītes katra devās uz savu istabu.

Erikso istabai bija grezna apdare, tajā bija milzums spožu, dārgu nieciņu, kas romietēm tik ļoti patika. Galls ar sievu bija meiteni vai apbēruši ar dāvanām un uzposuši viņu kā lellīti. Abus uzjautrināja šīs skaistās būtnes naivais prieks un vētrainā pateicība.

Tobrīd Erikso pat ar skatienu nepagodināja nedz šo grezno iekārtojumu, nedz lielisko zeltā izšūto zīda šalli, kas gulēja uz galda. Mazā nēģeriete uz to norādīja kā uz patricieša dāvanu. Erikso klusēdama pamāja ar galvu un turpināja staigāt pa istabu. Dvēseles dziļumos Erikso bija greizsirdīga uz Valēriju, viņai ļoti nepatika abu sarunas un tas, ka tēlnieks veidoja patricietes krūšutēlu. Erikso gribējās pastāvīgi abus novērot, taču spēcīgāka par greizsirdību izrādījās tieksme baudīt brīvību un izklaidēties.

Šodien Valērijas klusēšana un raižpilnais izskats Erikso šķita aizdomīgs. Viņi visu dienu bija mājās vieni. Kas gan starp abiem noticis, ja Rameri neieradās uz vakariņām? Pēc ilgām pārdomām Erikso pasauca nēģerieti un pajautāja, kur ir tēlnieks. Tā uz bridi izgāja un drīz atgriezās ar ziņu, ka Rameri kopš paša rīta atrodas istabā, kur novietota atrastā mūmija, un ka viņa vergs nezinot, kad viņš atgriezīšoties.

Erikso greizsirdība tūlīt novirzījās uz citu objektu. Tātad viņš apraud Nuitu! Viņai tūlīt sagribējās redzēt, ko viņš dara pie šā vecā līķa.

Steidzīgi sakārtojusi savu tērpu, Erikso aplika ap kaklu zelta ķēdīti ar skarabeju. Šo dārglietu viņa bija nozagusi Amenhotepam, domādama, ka tā izraisa mīlestību. Un tagad viņa to aplika ap kaklu, lai gan tā izplatīja spēcīgu un nepatīkamu smārdu.

Pašapzinīgi ieskatījusies spogulī, Erikso uz pirkstgaliem devās norādītās istabas virzienā. Caur aizkaru spraugu viņa ieraudzīja Rameri sēžam pie atvērtas kastes. Pie viņa kājām mētājās saites. Bronzas lampa uz augstas pamatnes apgaismoja tēlnieka drūmo un skarbo seju. Erikso kā ēna aizslīdēja viņam aiz muguras un pār plecu paraudzījās uz līķi. Viņa tūlīt pazina Nuitu, un viņu pārņēma traka greizsirdība.

Rameri ātri pagriezās: lai cik viegli bija meitenes soļi, tēlnieka smalkā dzirde bija tos uztvērusi. Ieraudzījis Erikso, viņš sarauca uzacis un, satvēris viņas roku, bargi teica:

— Skaties! — un norādīja uz mūmiju. — Tas ir tavu roku darbs. Ja tu nebūtu iejaukusies manā dzīvē, Nuita tagad būtu dzīva un es nejustos tik vientuļš!

Erikso izrāva roku im nobālusi atkāpās.

— Jā! — viņa čukstēja, nolaizdama acis. — Ja nebūtu manis, viņa būtu dzīva, un tu to apraudi. Amenhotepa verdzene spēja ieņemt Nuitas vietu tikai sfinksā, bet nespēja viņu aizstāt tavā sirdī. Es apzinos savu neprātu, taču nav manos spēkos kaut ko mainīt.

Erikso stāvēja puspagriezienā, un šī poza reljefi iezīmēja viņas lokanā auguma līniju pilnību. Rameri pamodās mākslinieks. Neviļus viņš salīdzināja šo trauslo skaistumu ar raupjo sievieti, kiiru kā modeli bija atsūtījis Anaksagors. Nē, tieši Erikso ir ideāls materiāls Izīdai, Aurorai vai Psihei. Apbrīna mazināja Rameri naidu, un viņš jau gandrīz žēloja šo bērnu, kurš bija grēkojis mīlestības dēļ un kurš galu galā bya vienīgais, kas viņam palicis no pagātnes.

— Piedod man, Erikso! Cietsirdīgos vārdus man lika izrunāt tikko pārdzīvoto stundu sāpes, — viņš teica skumīgi un bez naida. — Es nedrīkstu aizmirst, ka tu tā rīkojies savas bērnišķīgās neapdomības dēļ un nespēji izvērtēt savas rīcības sekas. Es centīšos aizmirst sāpes, ko esi man sagādājusi. Mēs nevaram būt ienaidnieki, mēs esam avāriju cietušie un atrodamies uz vientuļas klints.

Erikso bālajā sejā ielija sārtums, pār vaigiem sāka plūst asaras. Viņa nokrita uz ceļiem un piespieda galvu pie tēlnieka rokas.

— Ak Rameri, nenosodi mani par šo kļūdu! Es pati nezinu, kā viss notika. Tu- biji pirmais vīrietis, kas izraisīja mīlestību manī — verdzenē, kura bija mūžīgi ieslodzīta Amenhotepa namā. Noslēpta laboratorijas nišā, es tvēru katru tavu vārdu. Tavas atnākšanas dienas man bija svētki: es baudīju tavu balsi, bet tu tajā pašā laikā runāji par mīlestību pret citu! Es biju iedomājusies, ka, tiklīdz tu mani ieraudzīsi, tā iemīlēsies. Turklāt mani bija pārņēmušas brīvības alkas, vēlme redzēt cilvēkus un gaismu, atbrīvoties no Amenhotepa smagā, nomācošā skatiena. Šī bija mana vienīgā iespēja saraut važas un vienlaikus — izcīnīt laimi. Tagad, kad pagātne nav labojama, kad, kā tu pats saki, mēs esam divi katastrofu pārcietušie, kaut nedaudz iemīli mani, Rameri! Man neko nenozīmē šie bagātie romieši, kas apliecina*» savu mīlestību un piedāvā laulību! Atļauj man dzīvot tavā tuvumā, kalpot tev, un es būšu laimīga.

— Nabaga bērns, — nomurmināja Rameri, līdzjūtīgi viņā klausīdamies. — Viņai taisnība, ka bijusi gūstekne, ja jau es, Amenhotepa tuvs draugs, nenojautu par viņas esamību. Kādi iemesli lika magam tā rīkoties? Vai viņš mīlēja Erikso? Varbūt bija viņas mīļākais? Tāds skaistums varēja aizraut pat magu.

— Erikso! — viņš jautāja, noliecies pie meitenes un pētoši lūkodamies viņas zilajās acīs. — Saki man taisnību. Va Amenhoteps tevi mīlēja? Kāpēc viņš tik rūpīgi slēpa tevi no svešiem skatieniem? Vai tu viņam piederēji?

Erikso lepni atmeta galvu, un viņas acīs iedegās nicinājums un naids.

— Nekad es viņam neesmu piederējusi! Viņam es biju gaišreģe. Viņš mani iemidzināja svētītā miegā, no kura es parasti pamodos kā samalta un izsūkta. Es zinu, ka viņam patiku, tomēr viņš nekad nerunāja ar mani par mīlestību. Vai tad viņš ir spējīgs mīlēt! Nē! Viņš prot vienīgi pavēlēt stihijām, izsaukt garus no vakara puskrēslas vai sava dārza dīķa un gatavot dažādas dziras. Un paldies dieviem, ka viņš mani nemīlēja, jo es viņu ienīstu un baidos no viņa! Kad viņš skatījās uz mani, man šķita, ka manī ieduras duncis, — es trīcēju un akli viņam pakļāvos.

— Es saprotu, ka tu esi daudz pārcietusi, būdama ļoti vientuļa, toties tu esi atriebusies Amenhotepam tik cietsirdīgi, ka varētu viņam tagad piedot. Turklāt, ja viņš tagad pamostos, viņam uz tevi nebūtu ne mazāko tiesību. Pēc likuma tu piederi saviem aizbildņiem Gailam un Valērijai. Neviens tev nevar atņemt brīvību. Vai, to apzinoties, tu nepalīdzētu man atrast Amenhotepu vai vismaz norādītu vietu, kur tu viņu dzīvu apglabāji? Man vajadzētu zināt viņa likteni. Ja tu piekritīsi man palīdzēt, tu mani ļoti iepriecināsi, un es tev būšu patiešām pateicīgs.

Pēdējos vārdus viņš izrunāja maigā balsī, pievilka meiteni sev klāt un noskūpstīja.

Erikso sejā ielija spilgts sārtums.

— Rameri, vai tu maz saproti, ko no manis prasi? — viņa iekliedzās, viscaur drebēdama. — Ja tu būtu prasyis manu dzīvību, es ar prieku to atdotu par tavu skūpstu un labajiem vārdiem! Bet palīdzēt tev atrast šo briesmīgo cilvēku — tas ir neprāts! Nemeklē viņu, Rameri! Nemodini sasaistītu lauvu! Bīsties no viņa, jo arī viņa draudzība ir bīstama. To saku es, jo pazīstu viņu labāk par tevi. Tu saki, ka Amenhotepam uz mani vairs nav nekādu tiesību, ka likums mani darījis brīvu šajā namā, kur mani atrada. Bet vai tad eksistē cilvēku likumi tam, kas pārvalda baisos maģijas likumus? Kas gan spēj apturēt cilvēku, kuram atliek tikai pacelt roku, lai no klints sāktu plūst avots, kurš ar skatienu spēj izkaltēt krūmu, bet no pazemes izsaukt nāvējošu uguni? Nē, nē, Rameri, prasi no manis visu, ko gribi, tikai ne to! Es viņu ienīstu, es no viņa baidos un tāpēc nekad viņu nemeklēšu.

Viņas balsī strāvoja tāds naids un pretīgums, acīs iedegās tāds niknums, ka Rameri domīgs pašūpoja galvu. Kaut gan viņš apbrīnoja Amenhotepa gudrību, tomēr nebūt neuzskatīja viņu par tik varenu, kā apgalvoja Erikso. Bet viņai gan laikam labāk zināms, ja jau bija magu tik daudz vērojusi.

— Es, protams, nespiedīšu tevi meklēt Amenhotepu, ja jau tas tev tik ļoti derdzas, — viņš teica. — Taču es pats pamēģināšu, jo uzskatu par savu pienākumu, ja vien tas iespējams, atbrīvot draugu, kurš manis dēļ atklāja noslēpumaino dziru, nenojauzdams, ka viņa paša laboratorijā slēpjas nodevība. Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, visu, ko par pienākumu uzliek draudzība un taisnīgums. Taču tu, Erikso, esi nepateicīga pret cilvēku, kurš, neskatoties uz visu, ir bijis tavs labdaris. Padomā, kāds liktenis tevi gaidīja, ja cits būtu tevi nopircis? Būdams tavs kungs, viņš tevi cienīja, atbrīvoja no jebkāda darba un deva tev kā sievietei neparastu izglītību. Māja, kuru tu dēvē par cietumu, bija tava pajumte. Ja viņš tevi arī turēja ieslēgtu, tad, protams, vienīgi tādēļ, lai tavs prāts un ķermenis no- briestu, pirms izprecināt tevi cienīgam cilvēkam. Ko gan viņš tālāk ar tevi iesāktu? Ko gan īpašu bērns varēja nozīmēt ar tik neparastu varenību apveltītam cilvēkam? Erikso, tu rīkojies muļķīgi, nevēlēdamās atgriezt dzīvē tik diženas zinātnes glabātāju, kuru tu nesaproti un nenovērtē. Tu spried bērnišķīgi.

Sarkdama un bālēdama Erikso klausījās, ko saka tēlnieks. Prāts viņai teica, ka Rameri runā taisnību, bet instinkts čukstēja, ka Amenhoteps ir bīstams un ka atdot viņam brīvību nozīmē no jauna kļūt par pelēnu tīģera ķetnās. Ja mags arī nevēlējās viņu sev, viņš tomēr nedeva ne mazāko mājienu, ka nolēmis viņu izdot pie vīra, pilnīgi aizmirsdams, ka viņa ir dzīva un jauna būtne, ka viņas dzīslās plūst karstas asinis, bet sirds alkst laimes.

— Nē! Lai viņš paliek tur, kur atrodas šobrīd! — viņa iesaucās.

Ātri apgriezušies, Erikso izmetās ārā no istabas: viņai trūka gaisa. Piespiedusi rokas pie krūtīm, viņa traucās cauri zālēm un galerijai dārza virzienā.

Iegrimusi savās domās, Erikso neko neredzēja un nedzirdēja. Skriedama lejup pa kāpnēm, viņa paklupa un būtu nokritusi, ja vien divas spēcīgas rokas nebūtu uztvērušas viņu šajā lidojumā. Tas bija Galls, kas atgriezās no prokonsula. Viņš bija vīna apreibināts, jo dzīres bija grandiozas. Kad Galls sajuta rokās Erikso maigo un lokano augumu, viņa parastā mākslinieciskā jūsma pārvērtās kaislē.

— Kas tev noticis, daiļākā no daiļākajām? No kā tu bēdz kā mednieka vajāta gazele? — Galls jautāja, pacēlis meiteni kā spalviņu.

Viņš brāzmaini piekļāva Erikso pie krūtīm un noklāja kaislīgiem skūpstiem.

Pirmajā mirklī apmulsusi un pārsteigtā meitene pilnīgi sastinga un nepretojās, tomēr bridi vēlāk ar gluži negaidītu spēku izrāvās no legāta apskāvieniem, divos lēcienos jau bija uz terases un pazuda.

Nokļuvusi savā istabā, meitene aizelsusies atkrita krēslā un abām rokām atmeta no pieres mitrās cirtas. Atceroties patricieša kaislīgos apskāvienus, viņa liesmojošo skatienu un skūpstus, Erikso nepatikā nodrebinājās.

— Ak, ja Rameri būtu mani tā apskāvis — cik tas būtu jauki! Ir labi, ja tevi mīl, bet vienīgi tad, ja pati vari atbildēt ar to pašu, — viņa nomurmināja. — Bet šis Valērijas vīrs… Nē, nē, viņa mīlestību es nevēlos un darīšu visu, lai tas vairāk neatkārtotos, — viņa piebilda, iedama uz gultu.

Arī Galls bija ļoti satraukts. Viņš devās pie miera, taču galva bija pilna ar domām par Erikso. Viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni Ar lielu baudu viņš atcerējās brīdi, kad bija kļāvis meiteni pie savām krūtīm un kad viņas smaržīgie mati bija glāstījuši viņa vaigu un kaklu. Iztēle viņu aizrāva aizvien tālāk un tālāk, līdz beidzot viņš aizmiga, noguruma un vīna pievārēts.

Redzēdama, ka vīrs atgriežas ar kaistošu seju un mirdzošām acīm, Valērija izlikās aizmigusi. Viņa nebija noskaņota sarunai. Viņā bija iemājojušas jaunas jūtas. Valēriju vajāja Rameri tēls. Viņš šķita tik pazīstams, tuvs un simpātisks ar savu nopietno un sapņaino raksturu, brīnišķo talantu un aizkustinošo uzticību mīļotajai sievietei. Aina pie Nuitas mūmijas, par kuras aculiecinieci viņa šodien bija kļuvusi, uzkurināja viņas iztēli un modināja sirdī jaunu, bīstamu interesi par jauno ēģiptieti. Tas bija greizsirdības un neskaidras mīlestības sajaukums. Taču šīs jūtas bija daudz spēcīgākas par to mierīgo cieņu, kādu viņa juta pret Gailu. Tiesa, vīrs pret viņu bija labsirdīgs, pretimnākošs, maigs un dažkārt pat ļoti kaislīgs, taču viņš mīlēja arī dzīres un pie izdevības — ari skaistas sievietes un, protams, nebūtu par viņu sērojis tā, kā savu Nuitu apraudāja Rameri.

Ari Rameri pavadīja nakti savādā saviļņojumā.

Kad Erikso aizskrēja, viņam iešāvās prātā doma, ka, būdama tik uztraukta, viņa ir spējīga uz ko neprātīgu, tāpēc tēlnieks sekoja meitenei, kaut arī nevarēja viņu panākt. Pie zāles durvīm viņš kļuva legāta un Erikso tikšanās liecinieks.

Asinis saskrēja Rameri galvā, un viņš, protams, būtu iejaucies, ja vien nebūtu ieraudzījis, ka Erikso izraujas no Galla apskāvieniem un kā bulta aizšaujas viņam garām. Stipri uztraukts, viņš atgriezās savā istabā un sāka visu pārdomāt, mēģinādams nomierināties.

Sev par kaunu Rameri pārliecinājās, ka viņa sirdī ienākuši un iztēlē dzīvo triju sieviešu tēli. Viena no viņām — maigs, uz visiem laikiem zudis tēls, un atmiņās par to saglabājies nevīstošs valdzinājums. Otra — Valērija — apbur un pievelk ar savu atturīgo, aristokrātisko daiļumu, ar samtainajām acīm un Nuitas skatienu, ar savu savaldību un pašcieņu. Trešā — Erikso — reibina un rosina iztēli ar neparasto skaistumu un to kaismīgumu, ko izstaro visa viņas būtne.

Rameri zināja, ka šī apburošā būtne mīl viņu — par to liecināja viņas skatieni, un bija pieradis viņu uztvert kā sev vien piederošu īpašumu, turklāt — divkāršu īpašumu, jo Erikso reizē ar viņu bija piecēlusies no tālās pagātnes gruvešiem. Jau vairākkārt Rameri bija uztvēris izteiksmīgos skatienus, ko Galls raidīja brīnišķajai meitenei, un jutās dziļi aizskarts. Cilvēka sirdī mīt dīvainas pretrunas. Rameri gan nemīlēja Erikso, tomēr necieta, ja kāds cits viņai pieskārās. Šīs domas neļāva viņam aizmigt līdz pat ausmai. Nespēdams orientēties paša jūtu jūklī, Rameri no jauna atgriezās pie domas atrast un pamodināt Amenhotepu, savu gudro un vareno

draugu, kurš bīitu vislabākais padomdevējs šajā dvēseles labirintā, kurā viņš bija apmaldījies.

No rīta Rameri jutās mierīgāks, tomēr vēlēšanās atrast Amenhotepu vēl arvien bija spēcīga. Tiklīdz Galls bija piecēlies, Rameri devās pie viņa, izklāstīja savu plānu un lūdza palīdzību tā īstenošanā.

Patricietis atbildēja uz viņa lūgumu ar parasto labvēlību.

— Lieliska doma, Rameri. Būtu interesanti sameklēt magu, kurš kļuvis par paša radītā dzēriena upuri. Es likšu pārvaldniekam nodrošināt tevi ar cilvēkiem un līdzekļiem, tu ar viņu pats vienojies par visu vajadzīgo. Esi mierīgs, es, kā tu vēlies, saglabāšu tavu noslēpumu.

Nokārtojis šo lietu, Rameri devās pie Pentaura ar lūgumu atkārtot mfimijas apbedīšanas ceremoniju.

Vecais priesteris viņu bargi izrāja par to, ka tukšas ziņkāres dēļ ir iztraucējis ķermeni, kas jau svētīts mūžīgajam mieram, tomēr apsolīja viņa lūgumu izpildīt.

Kad, neizpaudis sava brauciena patieso mērķi, Rameri ieminējās, ka ceļos uz Memfisu, Pentaurs dziļi nopīītās:

— Skumji tev būs skatīt šīs Tēbu un Babilonijas līdzinieces drupas, jo tu esi redzējis to spožākajā plaukumā.

— Vai gan tas iespējams, ka Memfisā ir pilnīgi sagrauta un neapdzīvota? Vismaz tempļi būs spējuši turēties pretī laika spiedienam.

— Akmeņi gan stāv, bet dvēsele ir tālu prom. Visi, kas bija bagāti un darbīgi, pamazām vien ir pārcēlušies uz Aleksandriju. Priesteri sekoja ticīgajiem uz jaunajiem dievnamiem, bet vecajos kvartālos vēl dzīvību velk skrandaiņi. Runā, ka tur sev ligzdu novijuši kristieši, kuri slēpjas pamestajās pilīs. Kopš tiem laikiem, kad Okhoss to sagrāva, Memfisā vairs nav spējusi atjaunoties. Var droši teikt, ka ta ir mirusi pilsēta. Gan jau pats' redzēsi.