Divas sfinkas

— Priecājos to dzirdēt, — sacīja Galls, paspiez- dams viņa roku. — Neļaujies izmisumam! Tavas bēdas ir lielas un saprotamas, taču mēs tās centīsimies tev atvieglot. Tu esi zaudējis mīļoto sievieti, tomēr laiks dziedē visas brūces, un šeit tu atradīsi draugus. Tu esi izcils mākslinieks! — turpināja Galls, rādīdams uz sfinksām. — Māksla tev sniegs mierinājumu un palīdzēs aizmirsties. Dzīvo manā namā kā mans draugs un brālis. Šis nams ir pietiekami plašs, lai tu varētu te ierīkot darbnīcu, kādu vien vēlies. Tagad iesim, tev jāatgūst spēki.

Rameri stingri paspieda jaunā patricieša roku.

— Pateicos tev par tavu augstsirdību im labajiem vārdiem. Jau iepriekš lūdzu piedot, ja grēkošu pret jfisu paražām.

— Tu ieraudzīsi savus jaunos laikabiedrus, un var gadīties, ka viņi nav sliktāki par iepriekšējiem, — jautri atbildēja Galls, sirsnīgi apskaudams jauno cilvēku.

Pa to laiku Pentaurs piecēla kājās Erikso. Pagriezies pret viņu, tēlnieks skumji, taču bez naida sacīja:

— Neraudi, neprātīgā! Tu esi vienīgais, kas palicis no manas pagātnes. Labāk būsim draugi.

Erikso zilās acis līksmi iemirdzējās. Satvērusi Rameri roku, viņa to noskūpstīja.

Galls pavadīja savu jauno draugu uz vannasis- tabu. Viņš vēlējās, lai Rameri atsvaidzinās un atbrīvojas no asā, smacīgā aromāta, kas no viņa vēdīja.

Legāta kaldārijs bija iekārtots ar romiešiem raksturīgo izsmalcināto greznību. Vanna bija darināta no porfīra, sienas izgreznotas ar statujām un apgleznotas — tur bija jūras skati ar tritoniem, sirēnām un citām ūdens dievībām. Ar purpurkrāsas audumu apvilktā guļasvieta aicināja atpūsties.

Rameri aplūkoja šo greznību ar naivu ziņkāri. Viņa uzmanību saistīja Veneras statuja.

— Cik tā ir brīnišķīga! Kā progresējusi jūsu māksla! — viņš sajūsmināti iesaucās, apbrīnodams statuju. — Redzu, ka man vispirms vajadzēs pamācīties pie kāda jūsu tēlnieka, jo negribu atpalikt. Gail, kā tu domā, vai tas būtu iespējams?

— Protams, iespējams! Es šeit pazīstu brīnišķīgu tēlnieku, viņš ar prieku tevi pamācīs. Man gan šķiet, ka viņam nebūs daudz ko mācīt tik izcilam māksliniekam kā tu. Tavas sfinksas ir pilnības kalngals!

— Paldies tev par uzslavu un solījumu mani iekārtot.

— Ar to vari droši rēķināties! Atkārtoju — tu ātri vien apgūsi to jomu, kurā mūsu māksla apsteigusi jūsējo. Pagaidām atpūties un aprodi ar mūsu tikumiem un paražām. Vēlāk tava māksla palīdzēs tev atgūt dvēseles mieru. Māksla taču ir kā dievišķa uguns, un tas, kuru tā silda un apgaismo, nevar justies vientuļš. Šī nemirstīgo velte vienmēr atjauno viņa spēkus, ar iedvesmu vada mākslinieka roku un ļauj viņam smelt no mūžīgā avota nevīstoši skaistus tēlus.

Rameri skatienā mirdzēja prieks un lepnums.

— Vai tu pats arī esi mākslinieks, ja tik labi izproti mākslas diženumu?

— Nē, — smaidīdams atbildēja Galls, — es neesmu mākslinieks, es esmu filozofs! Esmu lasījis zinātniskus sacerējumus par mākslu, esmu sapratis tās skaistumu un tā cilvēka svētlaimi, kurš spēj īstenot savu domu.

Vergi nomazgāja Rameri, iesmaržin^ja viņa īsos, cirtainos melnos matus un pašu ietērpa romiešu apģērbā. Pēc tam Rameri devās uz istabu, kur Galls un Filatoss ar dažiem draugiem un klientiem apsprieda šīsdienas nedzirdēto un saviļņojošo notikumu.

Visi ziņkāri aplūkoja jauno ēģiptieti, kurš tik iznesīgi valkāja togu, ka tas viņus pat pārsteidza. Un tomēr visā Rameri stāvā bija jaušamas cita laikmeta atstātās pēdas.

Kad savstarpējā iepazīšanās bija beigusies, visi pārgāja uz ātriju, kur drīz vien ieradās arī Valērija un Erikso romiešu tērpā, kas uz ātru roku bija viņai pielāgots no Valērijas drānām.

Erikso piesaistīja vispārēju uzmanību. Bija grūti noticēt, ka šī brīnišķīgā jaunā sieviete nesa uz saviem maigajiem pleciem tik daudzus gadsimtus.

Visi pārgāja uz triklīniju, kur vakariņas kā parasti aizritēja brīvā atmosfērā, vienīgi Rameri un Erikso bija domīgi un nerunīgi. Jaunie apstākļi, neierastie ēdieni un latīņu sarunvaloda, kuru viņi nesaprata, — tas viss viņus sasaistīja. Ari tad, kad aiz cieņas pret ciemiņiem klātesošie sarunājās grieķiski, Rameri nespēja iedziļināties viņu problēmās. Ēģiptietim nebija saprotami viņu spriedumi par Romas imperatoru, par prokonsula pavēlēm, par dekrētiem pret kristiešiem un par leģionu uzvarām. Vārdu sakot, viņš nespēja orientēties šajā jaunajā dzīvē, kas mutuļoja visapkārt, un viņa sirds sāpīgi sažņaudzās, jo bija rūgtas vientulības pārņemta.

Arī Valērija bija nerunīga. Viņa nespēja novērst acis no Rameri, kurš bija iegrimis savās skumīgajās domās: tēlniekā viņa atpazina to pa pusei sfinksu, pa pusei cilvēku, kas bija viņai parādījies kolosu atvešanas dienā un tik dīvaini viņu saistīja.

Tagad, kad vīzija bija vērtusies realitātē, jaunā sieviete sajuta pret Rameri dziļas simpātijas un līdzjūtību, turklāt šis vīrietis šķita viņai apbrīnojami pazīstams. Viņa sev nosolījās darīt visu iespējamo, lai atvieglotu tēlnieka smago stāvokli.