Divas sfinkas

— Neļaujies izmisumam, mans dēls, mana elpa! Es nemirstu, neviens mani nevar atstādināt, jo esmu mūžīgs! Laiku vainags ir man galvā, un vienīgi laiks, kas nes uz saviem spārniem paaudzi pēc paaudzes, dod man noteiktu veidolu. Tas, kurš man tic, vienmēr mani pazīs. Mīlestības uguns, kas liesmo ticīgā sirdī, apskaidros viņu un atklās viņam manu patieso veidolu, jo es mītu ikvienas manis radītās būtnes sirdī. Lūgšanu aizrautībā tu visur atradīsi mani nemainīgu — gan svētvietas paēnā, gan Jupitera tronī vai krustā — mūžīgās dzīvības simbolā. Visos veidos esmu vienots un rodu izpausmi visur, kur kaut viens manis radītais izdveš vārdu «Dievs»!

Vīzija pagaisa, stari apdzisa, atstājot aiz sevis vienu mirdzošu punktu, tad pazuda arī tas. Rameri nolaidās uz zemes no tiem noslēpumainajiem augstumiem, kur mīt patiesība un uz kurieni viņu bija aizrāvusi ekstāze. Tagad viņš izbrīnīts aplūkoja figūriņu, kuru turēja rokā, — cik niecīga tā šķita pēc diženuma, ko bija skatījis. Toties viņa dvēselē valdīja priekpilns miers, tagad viņš vairs nebija vientuļš, jo bija atradis savu dievu. Viņam piederēja maģiska formula, kā pazīt dievu visās tā izpausmēs. Un, tāpat kā kādreiz, viņš varēs nolikt pie tā kājām savu sirdi un talantu.