Divas sfinkas

Pēc vakariņām Rameri vērsās pie Pentaura ar lūgumu pastāstīt par tiem notikumiem, kas risinājušies pēc viņa aizmidzināšanas. Priesteris labprāt piekrita. Apsēdušies zem peristila arkādes, abi ēģiptieši vairākas stundas veltīja visām vēsturiskajām pārmaiņām, kas bija skārušas viņu tēvzemi no Ama- zisa slavas pēdējām dienām līdz pat Romas ērgļa galīgajai uzvarai. Kad priesteris bija beidzis, Rameri piecēlās un pateicās viņam. Izskatījās, ka tēlnieks piepeši ir novecojis. Viņa nogurušajā sejā tik skaidri bija lasāma nepieciešamība atpūsties, ka Galls steidzīgi pavadīja ēģiptieti uz viņam paredzēto istabu. Nodevis viņa rīcībā divus vergus, legāts novēlēja labu nakti un aizgāja.

Būdams garīgi un fiziski noguris, Rameri tomēr nevarēja aizmigt. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, ieklausīdamies pie durvīm guļošā verga skaļajā elpā. Rameri centās ne par ko nedomāt, taču velti: kā straume, kas izkāpusi no krastiem, domas viņu sagrāba savā varā un mocīja. Ar klusu vaidu viņš piecēlās no gultas un sāka staigāt pa istabu. Pēc brīža bez spēka noslīdēja uz krēsla un aizklāja seju ar rokām. Vai tiešām viņš zaudē vai varbūt jau ir zaudējis prātu?

Vēl vakar viņš bija piedalījies Nuitas kāzās, un viņa atmiņā dzīvoja katrs svinību sīkums: gan smaids, kas parādījās viņas lūpās, kad viņš deva norunāto zīmi, gan viņu saruna pēdējās tikšanās naktī. Šķiet, viņa lūpās vēl aizvien kvēloja atvadu skūpsts. Bet šodien viņš redzēja Nuitas mūmiju, kas bija nogulējusi vairākus gadsimtus.

Lai kur vērsās viņa doma, tā allaž atdūrās pret šo drausmo, neizprotamo noslēpumu, un viņam nekādi neizdevās aizpildīt bezdibeni, kas viņu šķīra no pagātnes un vēl aizvien viņam bija «vakar». Nē, tas nav iespējams! Tikai pirms kādām trim dienām viņš redzēja faraonu kopā ar tā dēlu Psamme- tihu un visu ģimeni, kad viņi svinīgi devās uz Pta templi, lai upurētu dievam, bet šodien viņš ir pamodies pilsētā, kuras toreiz vispār nebija. No vakardienas līdz šim rītam bija pazudusi vesela pasaule, aizraudama sev līdzi faraonus ar viņu valstību un pārvērzdama gruvešos Memfisu.

Rameri dobji novaidējās. Viņu pārņēma neprātīgs izmisums, sirds sažņaudzās, apjaušot savu vientulību šajā jaunajā pasaulē, kurā viņu nekas nesaistīja.

Bija miris viņa brālis, kas dzīvoja Heliopolē, — varbūt ari šīs pilsētas vairs nav; aizgājusi viņā saulē brāļa jaunā sieva Nita un ari viņa labā māte, kura dzīvoja pie abiem. Radinieki, draugi, biedri — viss, viss pārvērties pīšļos. Neviena roka nepasniegsies pretī un viņu nenoglāstīs. Neviena mīloša sirds par viņu neaizlīigs. Cilvēki, kas viņu pieņēmuši, protams, ir laipni, tomēr viņam — sveši.

Lūgties! Jā, ja vien viņš spētu vēl lūgties! Rameri, tāpat kā visi ēģiptieši, bija dievbijīgs, taču drausmīgais trieciens viņa iekšējai un ārējai pasaulei bija satricinājis arī viņa ticību. Vai tad Pentaurs ar rūgtumu nebija teicis, ka Ozīriss aizmirsts un nomainīts ar Jupiteru? Vai nestāstīja, ka pēdējā laikā parādījies jaūns Dievs — krustā sistais Dievs, kurš draudot uzvarēt visus pārējos dievus, jo uz Viņa altāra plūst cilvēcisku upuru asinis, labprātīgu upuru asinis, viņi ar prieku mirstot Viņam par godu.

Rameri galva kaisa, deniņos klauvēja. Viņš juta, ka smok nost šajā plašajā, greznajā telpā. Pēkšņi viņa skatiens nejauši apstājās pie galda, uz kura atradās pirms vannošanās noņemtās dārglietas. Lūk, amuletu kaklarota, starp kuriem ir Ozīrisa figūra, kas veidota no lazurīta. Šo statueti viņam uzdāvināja Nuita. Viņš nekad no tās nebija šķīries un simtām reižu bija skaitījis lūgšanu, turot to rokās… lūk, kur viņa glābiņš.

Ar līksmu saucienu viņš metās pie galda, noņēma statueti no kaklarotas un piespieda pie lūpām. Tad, nokritis uz ceļiem, sažņaudza to pret debesīm izstieptajās rokās. Lampas gaisma apspīdēja figūriņu, veidojot ap to tādu kā oreolu.

— Ozīris, visa esošā tēvs, pazemes valstības visvarenais valdniek, Ra — Saules dievs, kas sasildi ar saviem stariem visu pasauli! Kāpēc tu pameti savu tautu? — viņš godbijīgi murmināja. — Tu mani cietsirdīgi sodīji par to, ka es vieglprātīgi rotaļājos ar dabas spēkiem. Piedod man! Apžēlojies par mani, diženais dievs! Es ticu tev, Ozīris, un noliecos tavas varenības priekšā! Kāds cits dievs gan spēj tevi aizstāt? Kas cienīgāks par tevi saņemt upurus? Apkauno nomaldījušos, kas tevi nav iepazinuši! Ak, iedvesmo manu roku, ļauj man no jauna radīt tavu tēlu visā tā nevīstošajā slavā un bezgalīgajā varenībā, lai visi tevi atzītu un locītu ceļus tavā priekšā!

Rameri acīs liesmoja ekstāze, un kaismīgā lūgšana pacēlās pretī dievībai no viņa izmocītās dvēseles, pretī dievībai, uz kuru viņš tiecās ar visu savu būtni. Pēkšņi viņam likās, ka dieva statuete sāk augt un ka no tās plūst gaisma, kas to atdzīvina un piepilda ar varenu spēku. Dieva tēls aizvien auga un auga, un to ieskāva staru kūļi; uz tā krūtīm tagad dega milzīga liesma, izplatot visapkārt žilbinošu gaismu. Dievišķais tēls pauda diženumu, no tā plūda dzīvības spēks, un tas bez vārdiem vēstīja mirstīgā cilvēka samulsušajai sirdij: