Divas sfinkas

Uzmanīgi, vārds pa vārdam, Galls pastāstīja meitenei, kur un kā viņu atradis un kādas pārmaiņas notikušas pasaulē septiņsimt astoņdesmit gados kopš Amazisa valdīšanas laikiem.

Erikso klausījās, pavisam nobālusi, plati atplestām acīm, piespiedusi rokas pie krūtīm. Kad meitene pilnībā aptvēra, ka no visa, kas kādreiz bija ap viņu, palikušas vienīgi drupas, ka viņa ir vientuļa šajā svešajā pasaulē, viņu pārņēma izmisums. Saķēruši rokās galvu, viņa izmisīgi skraidīja pa triklīniju, sizdama sev pa krūtīm un plēsdama matus. Beidzot nespēkā nokrita uz grīdas un sāka raudāt. Visi klusēja, saprazdami, ka nelaimīgajai jāļauj izraudāties. Tikai tad, kad Erikso asaru plūdi izsīka, Valērija nometās pie viņas uz ceļiem un sāka mierināt, teikdama, ka viņu namā meitene atradīs sev jaunu ģimeni un jaunus draugus. Tad Valērija viņu piecēla, bet Galls piedāvāja vīna kausu.

Erikso automātiski paklausīja. Viņa izskatījās ļoti nomākta, taču vīns, šķiet, atjaunoja spēkus. Meitene izslējās un nogurušā balsī sacīja:

— Ļaujiet man apskatīt mūmiju un sfinksu, kurā jūs mani atradāt! Kad es piramīdā aizmigu, tur mūmijas nebija. Nesaprotu, kam tā varētu piederēt!

— Iesim. Es parādīšu tev visus mūsu atradumus, — atbildēja Galls.

Sfinksu zālē viss bija palicis neskarts. Virves mētājās uz plāksnēm, veltņi stāvēja pie pakāpieniem, bet mūmija gulēja zemē. Ieraudzījusi abas sfinksas, Erikso klusi iekliedzās.

— Abas ir šeit! — viņa uztraukusies nomurmināja. — Tātad Rameri vajadzētu gulēt otrā sfinksā. Varbūt pamatne ir tukša?

— Nezinādami noslēpumu, mēs otrajā pamatnē neko nemeklējām, — atbildēja ne mazāk satrauktais Galls, uzzinājis, ka otrā sfinksā guļ vēl kāda cilvēciska būtne.

Tb dzirdot, Filatoss pacēla rokas un tā arī pārsteigts sastinga. Piedzīvojums vērsās arvien plašāks, sasniedza negaidītus apmērus, un viņš alka uzzināt vairāk par neparasto drāmu, ko Erikso vēl nebija atklājusi. Tajā brīdī jaunā meitene ieraudzīja mūmiju un, noslīgusi uz ceļiem, sāka to aplūkot.

— Tā ir Nuita… Ak dievs, ko gan teiks Rameri, kurš viņu tik ļoti mīlēja? — Erikso satraukta čukstēja.

Aizvien vairāk un vairāk viņu nospieda apziņa par sava nodarījuma negaidītajām sekām. Kas noticis ar Amenhotepu? Vai viņš ir miris?…

Viņa to kaismīgi vēlējās un cerēja, ka tas ir noticis, jo tikai doma vien par maga dusmām uzdzina meitenei drebuļus.

— Paklau, Erikso! Pastāsti, kādi apstākļi izraisīja tavu neparasto miegu! Mēs esam pelnījuši, lai tu mums uzticies, — teica Galls, kurš līdz šim klusēdams bija vērojis jaunās meitenes sejas izteiksmi.

Viņš vairs nespēja apvaldīt savu ziņkāri. Erikso saprata, ka viņai ir jāsniedz paskaidrojumi šiem cilvēkiem, no kuriem tagad bija atkarīga, taču vispirms vajadzēja pārdomāt tālākās rīcības plānu, pirms modināt Rameri, lai kā viņa vēlējās iespējami ātrāk ieraudzīt tēlnieku.

— Taisnība! Tev ir tiesības zināt manu pagātni. Es jums pavēstīšu senu noslēpumu, — viņa atbildēja, rūgti pasmaidījusi un lepni izslējusies.

Apsēdusies līdzās Valērijai uz sola, Erikso lakoniski, ar dažiem saprātīgiem īsinājumiem pastāstīja par savu dzīvi pie maga, par savu mīlestību uz Rameri un viņa kaislību uz Nuitu, prinča Puarmas līgavu, pavēstīja par maga ieceri, kā darīt iemīlējušos laimīgus, un viltību, ar kuras palīdzību izmantojusi šo plānu savā labā.

Kad viņa pabeidza stāstījumu, iestājās ilgstošs klusums. Tālās pagātnes drāma uz visiem bija atstājusi smagu iespaidu.

— Vajadzētu atmodināt arī nelaimīgo tēlnieku, — ieteicās Pentaurs. — Tas jādara tev pašai, tieši tev, kas tik neprātīgi esi rotaļājusies ar uguni un uzdrīkstējusies nākt saskarsmē ar spēkiem, kuru varenību pat neapjauti.

— Jā, Erikso, uzmodini nabaga Rameri! Lūk, lādīte ar pudelītēm, — piebilda Galls. — Mēs dosimies prom, lai tad, kad tēlnieks atmodīsies, viņš ierauga tikai tevi, kuru pazīst. Es tūlīt atsūtīšu vīnu.

Erikso izklaidīgi paņēma lādīti un palika sēžam, iegrimusi savās domās. Vienīgi tad, kad Galls pats atnesa vīna kausu, viņa piecēlās un klusēdama ar žestu pateicās. Valērija un Galls ar draugiem devās uz blakus zāli, lai pa aizkara spraugu vērotu notiekošo.

Vēl brīdi Erikso domīgi sēdēja. Tad, papurinājusi galvu, pieskrēja pie sfinksas, veikli uzlēca uz pamatnes un nospieda lotosa ziedu. Statuja tūlīt sakustējās, pavērdama viņas acīm tumšu iedobumu. Erikso noliecās pār to.

Bija redzams, kā viņa noņem sadzeltējušo auduma gabalu un nomet to uz grīdas. Tad meitene pieskrēja pie galda, uz kura atradās kauss un lādīte. Sagatavojusi dzērienu, viņa atkal atgriezās pie sfinksas, apsēdās uz iedobuma malas un ik pa brīdim noliecās, acīmredzot lai ielietu gulošā mutē vīnu.

Pagāja stundas ceturksnis. Pēkšņi Erikso strauji iztaisnojās un nolēca uz grīdas. Atskanēja neliels troksnis, un virs padziļinājuma parādījās vīrieša galva. Brīdi viņš sēdēja, saņēmis to rokās, tad iz- kapa 110 sarkofaga, kura bya nogulējis tik daudzus gadus.