Divas sfinkas

Sākumā nekas nemainījās, un šķidrums lēnām pazuda kaut kur iekšā. Klātesošie bija nostājušies visapkārt solam un nenolaida acis no Erikso. Tad ķermenis pamazām zaudēja zemes nokrāsu, pazuda zilganums no nagiem un plakstiem, āda kļuva aizvien baltāka, līdz sāka sārtoties. Stundas ceturksnis visiem šķita garš kā mūžība. Pēkšņi tādas kā trīsas pārskrēja pār nekustīgo ķermeni, mazās rokas konvulsīvi sažņaudzās un smaga nopūta izlauzās no viņas krūtīm.

— Viņa ir dzīva! Zvēru pie Jupitera bārdas, viņa ir dzīva! — uzgavilēja Galls, alkaini noliecies pār sievietes ķermeni.

Gulētāja jau ritmiski elpoja, viņas skropstas trīsēja, un bija jūtams, ka acis teju teju atvērsies.

«Vai šīs acis būs tikpat zilas kā vīzijai?» legātam kā zibens prātā iešāvās doma.

Atbilde uz šo jautājumu nebija ilgi jāgaida. Jaunas. daudz spēcīgākas trīsas pārņēma sievietes maigo ķermeni, un tad viņa lēnām piecēlās sēdus un atvēra savas lielās, ka Ēģiptes debesis zilās acis, kas tagad bailīgi lūkojās uz apkārtstāvošajiem svešajiem cilvēkiem. Tie savukārt atkāpās pārcilvēciskās bailēs no šīs neparastās būtnes.

Vairākas minūtes aizritēja nospiedošā klusumā. Nepazīstamā piecēlās no sola, taču tūlīt pat atslīga pret sienu — viņas kājas trīcēja un atteicās klausīt. Pēc brīža sieviete ēģiptiešu valodā jautāja:

— Kur es atrodos? Kas jūs esat, man svešie ļaudis?

Vienīgi Pentaurs viņu saprata un, piegājis tuvāk, maigi atbildēja:

— Tu atrodies starp draugiem. Taču vispirms atklāj mums, bērns, kā tevi sauc un kas tu esi.

— Mani sauc Erikso. Esmu lielā maga Amenbo- tepa gaišreģe. Manu kungu ciena un no viņa baidās visa Memfisā. Tsvi, mans tēvs, es pēc tērpa pazīstu: tu esi Izīdas lielā tempļa priesteris. Pieņem manus cieņas apliecinājumus!

Tb teikusi, viņa zemu paklanījās priesterim.

— Esi mans aizstāvis! — viņa turpināja. — Palūdz šiem nepazīstamajiem cilvēkiem nestuves, lai es varētu atgriezties mājās. Vai, vēl labāk, aizsūti kādu pakaļ manam pundurim Bizu un mūsu nesējiem.

Nožēla un līdzjūtība parādījās ēģiptieša sejā. Viņš jau grasījās atbildēt, kad Filatoss nepacietīgi iejaucās sarunā:

— Ko viņa saka? Pastāsti mums, Pentaur. Vai tad tu neredzi, ka mēs vai mirstam aiz ziņkārības?

— Zvēru, ka viņam taisnība! — iesmējās Galls.

Viņi sarunājās grieķiski. Varat iedomāties, cik

pārsteigti abi jutās, kad Erikso, pagriezusies pret viņiem, priecīgi jautāja:

— Jūs esat grieķi? Nu, protams, jūs esat priesteri, kas ieradušies no manu senču zemes! Ak, cik es esmu priecīga! Sakiet, kur es atrodos? Es gribētu atgriezties mājās, jo esmu ļoti nogurusi un izsalkusi.

Kādu bridi padomājusi, viņa piebilda:

— Man jāredz Bizu! Nesaprotu, kāpēc viņš nav precīzi izpildījis manus norādījumus!

Tagad visi saprata, ko Erikso teica, jo viņa runāja grieķiski, un viņas vārdi izraisīja vispārēju interesi. Tomēr neviens neuzdrošinājās bez iepriekšējas sagatavošanas atklāt sievietei baiso patiesību, ka kopš tā brīža, kad nezināmi cēloņi bija pamudinājuši viņu gulties sfinksas pamatnē ierīkotajā slēptuvē, ir aizritējuši daudzi gadsimti.

Pirmais saņēmās Galls. Paņēmis Valēriju aiz rokas, viņš piegāja pie Erikso un draudzīgi teica:

— Tu esi manās mājās. Tā ir mana sieva Valērija, viņa tagad būs tev māsas vietā. Mēs abi sveicam

tevi mūsu namā. Tu teici, ka esi izsalkusi. Atļauj man tev piedāvāt cienastu, lai tu atgūtu spēkus, bet par pārējo parunāsim vēlāk.

Erikso pateicās un gāja viņiem līdzi uz triklīniju, kur jau bija klāts galds. Taču viņa izskatījās noraizējusies un ar aizdomām raudzījās visapkārt. Izdzērusi kausu vīna un apēdusi dažus medus raušus, Erikso atkal lūdza, lai viņu nogādā m^jās.

— Kas ir šis Amenhoteps, pie kura tu vēlies atgriezties? — jautāja Galls.

— Kā, tu nepazīsti Amenhotepu?! Tu nepazīsti lielo magu, kas pavēl dabas spēkiem? Viņam kalpo izplatījuma gari, viņš spēj pacelties gaisā un ar vienu rokas vēzienu uzburt pili! — iesaucās Erikso.

Tad viņa ar aizdomām piebilda:

— Tu laikam zobojies par mani! Memfisā visi, sākot ar faraonu un beidzot ar pēdējo ūdensnesēju, pazīst Amenhotepu un zina viņa mājokli Nīlas krastā.

— Un kā sauc faraonu, kura uzticību iemantojis tavs kungs? — pajautāja Pentaurs.

Erikso nobālēja. Acīmredzot viņas sirdī modās apjausma par ko nezināmu un drausmīgu, jo viņa atbildēja klusā, drebošā balsī:

— Dižais faraons Amess II — lai viņam dzīvība, spēks un veselība — nēsāja Kemas zemes divkāršo kroni, kad es aizmigu. Sakiet taču reiz, — viņa iekliedzās, redzēdama klātesošo izbrīnītos un izbiedētos skatienus, — kur es esmu? Kas jūs esat? Varbūt jūs esat tie ienaidnieki, par kuriem runāja Amenhoteps? Cik ilgi esmu gulējusi? Kur jūs mani atradāt? — jautājumu lavīna nobira pār klātesošajiem.

Viņas vārdos bija jūtamas tādas skumjas un izmisums, ka visiem kļuva meitenes žēl. Galls piegāja pie Erikso, paspieda viņas roku un sacīja:

— Nomierinies un drosmīgi uzņem visu notikušo! Tu esi gulējusi ļoti ilgi, un laiks ir bez žēlastības iznīcinājis visu, kas tev bija tuvs. Bet nekrīti izmisumā, jo žēlsirdīgie dievi ir atveduši tevi pie draugiem, kuri tevi mīlēs un centīsies aizstāt zaudēto.