Divas sfinkas

Kad mēs iekļuvām piramīdā un apgaismojām telpu ar lāpām, es tūlīt sapratu, ka atrodamies kapenēs. Sānu nišās bija novietotas dažāda lieluma statujas, bet telpas galā stāvēja ziedojumu galds, uz kura vēl atradās atnestās veltes. Virs galda bija akmens plāksne, ko klāja hieroglifi, bet malās stāvēja abas sfinksas un vairāki trijkāji. Pie griestiem karājās lampas, kas kādreiz apgaismoja šo telpu.

Es pavēlēju noņemt plāksni ar uzrakstu, bet aiz tās nišā atradās sievietes mūmija lieliskā apzeltītā un inkrustētā sarkofāgā.

Nolēmu paņemt sev līdzi visu, ko atradu. Mani aizkavēja iepakošana, jo pats gribēju pārliecināties, ka nekas netiks sabojāts. Drošības dēļ atstāju tur Porciju ar konvoju.

— Kad būs klāt tavi atradumi?

— Pēc trim četrām dienām. Ceru, ka atrastais uzraksts palīdzēs mums atminēt šo mīklu.

— Tu taču neproti lasīt hieroglifus!

— Ne jau es. Tos mums izlasīs Pentaurs.

Pēc dažām dienām ieradās Porcijs, kas bija veiksmīgi atgādājis visus kunga atradumus. Tūlīt pat sākās izsaiņošana. Abas sfinksas un mūmiju novietoja lielajā pusatvērtajā zālē dārza pusē.

Izbrīns un kaut kādas sāpīgas izjūtas pārņēma Valēriju, kad viņa pārliecinājās par līdzību starp sevi un vienu no sfinksām. Toties otras sfinksas seja viņai šķita neparasti simpātiska. Taču šīs jūtas aizēnoja saspringtā ziņkāre, kad ieradās Pentaurs.

Sīki izprašņājis Gailu, vecais priesteris ilgi aplūkoja abas sfinksas, bet pēc tam pievērsās kapu plāksnes uzrakstam.

— Uzraksts mums pavēsta vienīgi mirušās vārdu un sabiedrisko stāvokli, — viņš teica, iztaisnodams muguru. — Lūk, kas rakstīts uz šā akmens: «Še Ozīrisa valstībā dus princese Nuita — Rahotepa un Tiliotas meita, faraona Vahibri māsa un prinča Puarmas, faraona Amesa miesassargu priekšnieka, sieva.»

Tālāk seko visai neskaidrs stāstījums par to, ka princese, kuru mocījusi kāda noslēpumaina slimība, kas viņai pieburta, pēc vieda sapņa devusies svētceļojumā uz Abidosu un tur, pie pašām dieva Ozīrisa kapenēm, mirusi, debesu uguņu satriekta.

— Par sfinksām un to, kāpēc piramīda apbērta ar zemi, šeit nekas nav teikts, — piebilda sirmgalvis.

Tās pašas dienas vakarā Gailu pie sevis kādā steidzīgā lietā izsauca prokonsuls. Tā kā legāts domāja, ka atgriezīsies ļoti vēlu, Valērija paēda vakariņas viena un devās gulēt.

Lai kā viņa centās aizmigt, lai kā grozījās no vieniem sāniem uz otriem, viss velti — miegs bēg- tin bēga no viņas. Valērija netika vaļā no domām par vīra atrastajām sfinksām, un viņai atkal gribējās tās redzēt. Beidzot, vairs nespēdama pretoties savai vēlmei, Valērija klusu piecēlās no gultas un nokāpa apakšstāvā.

Neparasti spoži mirdzēja pilns mēness. Pa plato logu bija redzams gaismas pielietais dārzs un kolonādes. Zālē, kurā atradās sfinksas, bija gaišs kā dienā, un vienīgi tās otrā galā valdīja noslēpumaina pustumsa. Tai cauri izlauzusies šaura gaismas strēle lika iemirdzēties grīdas mozaīkai un sarkofaga rotājumiem. Sfinksu acis liesmoja kā dzīvas.

Šausmu pārņemta, Valērija apstājās uz sliekšņa. Viņu vēl aizvien pievilka statujas, un šī vēlme bija stiprāka par bailēm. Viņa pārskrēja pāri zālei, apstājās pie sfinksas ar vīrieša galvu un sāka to ziņkāri aplūkot. Kur viņa būtu varējusi redzēt šos pareizos vaibstus, smalki iezīmēto muti un ērgļa degunu? Valērija veltīgi rakņājās savā atmiņā — tā klusēja. Pēkšņi viņai noreiba galva un šķita, ka no sfinksas plūst kāds dīvains, smacējošs aromāts. Valērijas locekļi kļuva smagi, un, pati neapjauzdama, viņa noslīga uz ceļiem, nenovērsdama skatienu no sfinksas smaragda acīm, kas caururbjoši lūkojās viņā.

Tagad Valērijai šķita, ka viņa lidinās gaisā un visa apkārtne iegūst citu veidolu: zāles velvju vietā parādījās koku zari, bet sfinksa sakustējās un pamazām ieguva cilvēka izskatu. Šis cilvēks noliecās, apskāva viņu un kaislīgi noskūpstīja. Valērijas sirdi piepildīja nepazīstamas, līdz šim nekad neskārušas izjūtas. Viņu pārņēma neizsakāma svētlaime. Tas ilga tikai īsu mirkli. Tad visu apņēma dziļa tumsa, un Valērijai šķita, ka viņa krīt tumšā bezdibenī. Pēdējais apziņas uzplaiksnījums apdzisa…

Bija jau pāri pusnaktij, kad Galls iznāca no pro- konsula pils. Nakts bija tik silta un brīnumainu smaržu pilna, ka Gailam radās vēlme pastaigāties. Aizsūtījis nestuves, viņš lēnām soļoja mājup. Vistuvākais bija ceļš caur dārzu. Galls jau sen bija pavēlējis izkalt sienā vārtiņus, kuru atslēgu vienmēr nēsāja līdzi.

Izgājis cauri dārzam un uzkāpis pa kāpnītēm, kas veda uz zāli, kur stāvēja sfinksas, viņš apstājās un atspiedās pret vienu no kolonnām, domīgi raudzīdamies uz tālo gadsimtu pieminekļiem. Pēkšņi viņam šķita, ka mūmija sakustas un no sarkofaga paceļas Valērijai līdzīga sieviete, ģērbusies ēģiptiešu tunikā un klaftu galvā.