Divas sfinkas

Nama iekšējā pagalmā Valērijai kā jaunajai saimniecei tika pasniegtas atslēgas, bet vīrs viņu apveltīja ar vairākām zelta monētām, kas bija uzliktas uz nelielas paplātes. Pēc tam visi devās uz triklī- niju, kur viņus gaidīja lieliskas vakariņas.

II

Pārcelšanās uz Aleksandriju Valērijā izraisīja milzīgu interesi. Uzaugusi kā vientuļniece tēva klusajā muižā, viņa nepazina dzīvi, un tagad viss viņu saistīja un izklaidēja. Kad Valērija, stāvēdama blakus vīram uz trirēmas klāja, ieraudzīja seno Ēģiptes zemi, viņu pārņēma neskaidra laimes un nemiera sajūta.

Iekārtošanās jaunajā vietā sagādāja abiem jaunas izklaidēšanās iespējas. Legātam paredzētais nams bija brīnišķīgs. Tas bija celts vēl Kleopatras laikos, un tajā bija jaušama grieķu izsmalcinātība un austrumu greznība. Tā kā Galls bija atvedis no Romas milzum daudz dārgu mantu un daudz vergu, drīz vien visi iekārtošanās darbi bija paveikti. Vīrs un sieva baudīja dzīvi, un nekas neapēnoja viņu laulību šajā greznajā namā. Galls aizvien vairāk pieķērās savai lēnīgajai un maigajai dzīvesbiedrenei. Valērija gan nekvēloja kaislē, tomēr pie vīra viņu saistīja dziļas un mierīgas jūtas. Viņa bija pateicīga Gailam par pastāvīgo uzmanību un labestību.

Tā aizritēja vairāki mēneši. Galls jau bija izveidojis sev plašu paziņu un draugu loku. Viņu vidū bija kāds grieķu filozofs Filatoss un Izīdas tempļa priesteris Pentaurs — vecs ēģiptietis, kurš tika uzskatīts par senas valdnieku dinastijas pēcnācēju un kura bargais izskats darīja viņu līdzīgu bazalta statujai.

Valērijai patika sarunāties ar Filatosu. Viņš palīdzēja jaunajai romietei apgūt grieķu valodu, jo viņa to prata visai vāji. Bet no vecā Pentaura Valērija baidījās un ikreiz notrīsēja, kad sajuta viņa melno acu ciešo skatienu. Taču Galls bija iemīlējis priesteri un bieži aicināja pie sevis, un tad viņi stundām ilgi runāja par Ēģiptes pagātni. Galla sirdī bija modusies dīvaina interese par faraonu seno zemi, un viņš ar neparastu aizrautību apmeklēja un pētīja drupas, kas liecināja par kādreizējo varenību.

So jūtu vadīts, Galls nolēma apmeklēt Memfisu, pareizāk sakot, tās drupas. Sī senā galvaspilsēta, kur gandrīz neviens vairs nedzīvoja, jau ilgu laiku bija Aleksandrijai tas avots, no kura smelt mākslas darbus, skulptūras un kolonnas, lai sevi izrotātu.

Valērija, būdama nevesela, vīram līdzi nedevās.

Galla prombūtne ieilga. Jaunā sieviete sāka uztraukties un jau grasījās doties pie viņa, kad legāts pēkšņi ieradās — sveiks un vesels, sajūsmināts par savu ceļojumu. Izlūdzies sievai piedošanu par sagādātajiem uztraukumiem, viņš pastāstīja, ka gluži nejauši atradis Memfisā ko ļoti interesantu un viņu aizkavējuši tieši šie izrakumi.

— Ko tad tu atradi? — ziņkāri vaicāja Valērija.

— Es pastāstīšu visu pēc kārtas, — atbildēja Galls, iekārtodamies līdzās sievai. — Vispirms jāsaka, ka Memfisas drupas uz mani atstāja ļoti dīvainu iespaidu. Viss šķita tik pazīstams. Redzot tukšos tempļus un pamestās pilis, manī kaut kas ietrīsējās. Ja Pentauram ir taisnība, ka dvēseles vairākkārt iemiesojas citos ķermeņos, tad esmu pārliecināts, ka kādreiz esmu dzīvojis Memfisā. Šo dīvaino jūtu pārņemts, es klīdu pa tukšajām ielām, nespēdams šķirties no man nezin kāpēc tik mīļajām vietām. Tā es nonācu Nīlas krastā.

Izskatījās, ka tur kādreiz ir bijis dārzs, taču ugunsgrēks visu iznīcinājis. No visām celtnēm palikušas vien nomelnējušu ķieģeļu kaudzes. Pašā upes krastā slējās milzīgs uzbērts paugurs, un tas mani nezin kāpēc ieinteresēja. Sāku to aplūkot. Ievēroju, ka vienā pusē zeme ir nobrukusi, pareizāk sakot, izveidojusies plaisa, pavērdama acīm ķieģeļu sienu.

T^jā pašā mirklī man radās nepārvarama vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas zem šā uzbēruma, tāpēc nolēmu sākt izrakumus. Manu vēlmi īstenoja Porcijs. Viņš savāca gandrīz divsimt drupās dzīvojošo nabagu, kuri bija priecīgi par iespēju kaut ko nopelnīt.

Darbiem virzoties uz priekšu, kļuva skaidrs, ka zem paugura ir neliela piramīda. Ieeju aizsedza augstas un šauras bronzas durvis, kas bija aizzīmogotas. Nevaru tev izstāstīt, Valērij, ko izjutu, kad uzmanīgi noņēmu zīmogu un mani ļaudis, krietni nopūlējušies, beidzot atvēra durvis…

— Tu atradi dārgumus? — pārtrauca Valērija, kas ar pieaugošu interesi sekoja vīra stāstījumam.

Galls pasmaidīja un pamāja ar galvu.

— Tu gandrīz uzminēji! Piramīda slēpa mākslas dārgumus — divas sfinksu skulptūras. Tik brīnišķīgu darbu es nekad vēl nebiju redzējis. No dārgakmeņiem veidotās acis šķiet dzīvas, klafti klāti ar emalju… Jā, bet tu pati tās drīz ieraudzīsi! Taču visneparastākais un satriecošākais ir tas, ka viena kolosa sievietes galva ir ārkārtīgi līdzīga tev!

— Kā? Sfinksas galva ir līdzīga man? — iekliedzās satriektā Valērija.

— Apbrīnojami! Protams, ir neliela atšķirība, taču vispārējais tēls, profils, izteiksme un, visbeidzot, kaut kas netverams, kas tomēr neviļus piesaista, — tas viss rada pārsteidzošu līdzību.

— Bet otra sfinksa?

— Otrai ir vīrieša un, jāatzīst, skaista vīrieša galva. Bet ļauj man izstāstīt līdz galam.