Divas sfinkas

Biju nolēmis sievu novērot, nesakot, ka zinu viņas noslēpumu. Taču arī vergu vidū acīmredzot bija kristieši, kuri paziņoja Fabijai par mākslinieka arestu. Vēl pirms pusdienām viņa ieskrēja manā istabā — basām kājām, kvēlojošu seju — un paziņoja, ka pēc Jevsevija, tā sauca mākslinieku, nekrietnās denunciācijas viņa uzskata sevi par brīvu, ka vēlas ciest ticības vārdā un pati pieteiksies.

Manas dusmas un pavēle klusēt uz Fabiju tomēr iedarbojās — viņa ļāva sevi aizvest uz istabu, kur es viņu ieslēdzu.

Pavadāju ellišķīgās pārdomās vairākas stundas. Atvēsinājis Fabiju, vairs nejutos izmisis, taču stingri nolēmu, ka labāk tikt galā ar viņu pašam nekā atdot pūļa apsmieklam.

Pienāca nakts. Iebāzu aiz jostas pudelīti ar indi un devos pie sievas. Lampas gaismā ieraudzīju, ka Fabija noslīgusi ceļos pie nišas, kura, domājams, bija aizbīdāma, jo par tās esamību neko pat nenojautu. Nišā bija uzzīmēts cilvēks, kurš nes plecos jēru. Sieva bija piespiedusi pie krūtīm krustu un ar iedvesmu dziedāja kaut kādu bezjēdzīgu himnu.

Baltajā tunikā viņa izskatījās brīnišķīga! Šķiet, es nekad viņu nebiju mīlējis tik ļoti kā šajā brīdī.

Kad ierunājos, viņa piecēlās un bezkaislīgi teica:

— Liec mani mierā, Valērij! Tagad es piederu nevis tev, bet gan Kristum. Viņš sauc mani, un esmu nolēmusi viņam sekot, lai ko tas man maksātu. Mani nebaida nedz nāve, nedz mokas.

Fabija sarunāja vēl daudz muļķību. Es no tā visa neko nesapratu, pareizāk sakot, pat neklausījos. Es mēģināju viņu pārliecināt, apelēju pie veselā saprāta, lūdzot atteikties no muļķīgās ticības, kas viņu vienīgi pazudinās. Es raudāju, rāpoju pie viņas kājām, lūdzu iežēloties par mani un bērnu, kas kļūs par bāreni, taču viss velti. Viņa bija kā akmens. Kad Fabija teica, ka lūgs savu Dievu, lai tas apskaidro meitu un lai Valērija kļūst moceklības cienīga, ka pati pieteiksies pretoram, mani pārņēma neprātīgs naids.

Paķēris kausu, es ielēju tajā indi un teicu:

— Dzer! Ja jau esi nolēmusi mirt, tad dari to šeit, mājās, nevis forumā. Varbūt tu, bezkaunīgā, vēlies izrādīt savu miesu kareivjiem un kļūt par ciniskā, rēcošā piiļa apsmiekla objektu? Vai patiesi līdz ar ticību tu, bezsirdīgā, nekrietnā būtne, esi zaudējusi arī kaunu?

Spilgts sārtums ielija Fabijas sejā. Izrāvusi no manām rokām kausu, viņa to aizgūtnēm iztukšoja, tad atkal nokrita uz ceļiem un turpināja lūgšanu.

Valērijs apklusa un noslaucīja mitro pieri. Atmiņas viņu nospieda. Vienīgi tad, kad draugs pieliecās pie viņa un līdzjūtīgi paspieda roku, viņš izslējās un turpināja stāstījumu:

— Nav aprakstāms tas, ko toreiz pārcietu! Kā neprātīgs vāļājos pa akmens plātnēm, zaudēdams prātu no izmisuma. Tad manī atkal ielija niknums. Kad izdzirdēju, kā viņa lūdzas un piesauc savu Dievu, man šķita, ka viņa ņirgājas par manām sāpēm. Es metos viņai klāt, lai nožņaugtu, bet viņa nokrita līdzās gultai un viņas galva noslīga sāņus. Kad es jau gribēju satvert viņas kaklu, Fabija tā dīvaini paskatījās uz mani un divas lielas asaras noritēja pār bālajiem vaigiem. Vai tajā mirklī viņa nožēloja, ka mirst jauna, skaista un mīlēta? Kas to lai zina? Viņas acis aizvērās. Mani spēji pārņēma zaudējuma sāpes: kā nemaņā viņu apkampu, kratīju, saucu, taču sievas galva nokarājās bez dzīvības. Viņa bija mirusi.

Par to, kas notika tālāk, man nav ne mazākā priekšstata. Pēcāk Jevdors, mans brīvlaistais, stāstīja, ka es, kā izrādās, atnācis uz triklīniju, kur bijis klāts vakariņu galds, turot uz rokām sievas mirstīgās atliekas, kaut ko nesaprotamu nomurminājis un nokritis bez samaņas.

Trīs nedēļas mana dzīvība karājās mata galā. Kad beidzot piecēlos no gultas, biju kļuvis tāds, kādu tu mani redzi, — vājš, nevarīgs vecis. Tagad, — naida sārtums atkal ielija Valērija bālajā sejā un dūres savilkās, — tu saproti, kāpēc es ienīstu kristiešus un kāpēc no sirds vēlētos, lai šai sektai būtu viena galva, ko es varētu nocirst vienā atvēzienā.

Kajs Marcys piecēlās, apkampa draugu un mierinoši sacīja:

— Es saprotu un jūtu līdzi tavām bēdām. Paldies par uzticību. Man žēl, ka esmu modinājis tevī tik smagas atmiņas. Taču pagātne nav atgriežama, labāk padomāsim par nākotni. Tsic, vai Valērija nav mantojusi savas mātes eksaltēto raksturu?

— Nedomāju vis! Viya ir ļoti rāma, klusa un centīgi izpilda savus reliģiskos pienākumus. Grūti pateikt, vai viņas dvēselē varētu pamosties iedzimtības inde. Katrā gadījumā Gailam vajadzētu būt uzmanīgam.

— Es viņu brīdināšu. Aleksandrijā kristieši čum un mudž. Viņš rīkosies prātīgi, ja pasargās sievu no jebkādas saskares ar viņiem.

Ienākušie viesi pārtrauca draugu sirsnīgo sarunu.

Noteiktajā laikā Valērijs devās uz savu villu Ka- pujas tuvumā.

Ieradies mājās naktī un nevēlēdamies meitu traucēt, viņš pavēlēja pateikt Valērijai, lai viņa no rīta, tiklīdz piecelsies, atnāk pie viņa.

Nākamajā rītā Valērijs strādāja kabinetā, kārtodams papīrus un dokumentus, kas bija nepieciešami, lai realizētu to kapitāla daļu, kas paredzēts meitas pūram, kad līdzās ieskanējās bikla balss:

— Labrīt, tēvs! Esmu atnākusi, kā tu liki.