Divas sfinkas

Puarmu līdz ar faraona dēliem un citiem dižciltīgiem ēģiptiešiem uzvarētāji notiesāja uz nāvi. Kad viņš ieraudzīja, kā faraona radinieces un citas augst- dzimušas ēģiptietes, ģērbušās kā verdzenes, smēla Nīlā ūdeni, viņš domās pateicās Ozīrisam, ka tas aizsaucis pie sevis Nuitu, tādējādi aiztaupīdams viņai šādu pazemojumu un bēdas. Jā, priesteri bija teikuši taisnību: Nuitas nāve patiesi bija varenās dievības žēlsirdības izpausme.

īsi pirms došanās kaujā Puarma, dīvainas un nepārvaramas priekšnojautas vadīts, pavēlēja piramīdu apbērt ar zemi. Darbaroku netrūka, tāpēc nepilnās trijās nedēļās uz pakalna, zem kura tagad slēpās piramīda, tika izveidota terase un uzcelts paviljons. Kad Memfisā bija ieņemta, persiešu garnizons apmetās Balto sienu citadelē, bet faraona pilī sāka dzīvot Ēģiptes pārvaldītājs persietis Ariands. Puarmas pils tika kādam augstdzimušam persietim, kurš to pārveidoja pēc savas gaumes un kuram patika atpūsties improvizētajā terasē, nemaz nenojaušot, ka zem kājām aprakts dīvains noslēpums.

Taisnība bija Sohetas dievnama gaišreģei: vienīgi laika ziņā bija atmodināt trīs guļošos, ja vien liktenim labpatiks, lai viņi jelkad pamostos.

Ritēja gadsimti. Persijas monarhija sabruka tāpat kā faraonu varenība. Ēģiptes scepteri mantoja dižais maķedonietis, kas nodibināja Aleksandriju, tādējādi parakstot nāves spriedumu Kemas zemes senajai galvaspilsētai.

Aleksandrija auga un kļuva par vienu no pasaules skaistākajām un bagātākajām pilsētām. Ptolem^ji to izdaiļoja, un, kad Romas ērglis gāza lagidu impēriju, Aleksandrija kļuva vēl diženāka un skaistāka. Savukārt Memfisā kļuva aizvien tukšāka, līdz pārvērtās par diženām drupām. Tās varenā mantiniece nolaupīja vislabākos rotājumus, lai pati ar tiem greznotos.

Memfisas liktenis bija piepildījies. Pamazām tai cilvēku barbariskās rīcības dēļ nācās pazust tuksneša smiltīs līdz tam brīdim, kad alkatīgā un ziņkārīgā jaunā paaudze atnāks, lai ieraktos tās smilšainajā līķautā, meklējot to, kas saglabājies no kādreizējās varenības.

Otra daļa ĒĢIPTES NOSLĒPUMI

1

— Tātad nolemts, Valērij?

— Te mana roka solījuma apstiprinājumam. Mana meita būs tava dēla sieva. Atzīšos, ka vienmēr esmu sapņojis par šādu savienību. Šo domu esmu lolojis ilgus gadus, neiedrošinoties cerēt uz tās īstenoša- nos.

— Jādomā, ka mūsu bērai ar šo savienību būs tikpat apmierināti kā mēs.

— Un kāpēc gan ne? Valērija ir mana vienīgā mantiniece, turklāt skaistule. Viņa noteikti iepatiksies tavam dēlam. Savukārt viņai būtu grūti atrast skaistāku, bagātāku un apdāvinātāku dzīvesbiedru par Gailu.

— Ja tā, mums atliek tikai vienoties par kāzu dienu. Valērij, draugs, vai tu piekristu tās svinēt pēc pāris mēnešiem?

— Brīnišķīgi! Pa šo laiku es tikšu galā ar Valērijas pūra lietām. Pēc trim dienām braukšu visu nokārtot, bet pēc sešām nedēļām atvedīšu līgavu uz Romu.

Šī saruna notika uz liela, brīnišķīga dārza ieskauta nama terases Celijas pakalnā. Pie galda, uz kura atradās groziņš ar augļiem, liela vīna krūka un sudrabā kalti kausi, sēdēja divi pusmūža vīri. Šeit, iemalkodami aromātisku vīnu, viņi nupat bija izlēmuši savu bērnu likteni.

Senators Kajs Marcijs Dolabelli un viņa viesis — bijušais kvestors Lūcijs Valērijs biju bērnības draugi. Untumainais liktenis bija viņus i/.sķiris uz daudziem gadiem. Nejaušā satikšanas pirms dažām nedēļām bija atmodinājusi seno draudzību. Atjaunojās labās attiecības, un galu galā radās doma savienot bērnus ar laulības saitēm.

Abi draugi bija pilnīgi atšķirīgi.

Piecdesmit divus gadus vecais senators bija pašā spēku plaukumā. Viņa biezajos melnajos matos nebija manāms neviens sirms pavediens; svaigā sejas krāsa, dzirkstošās acis un staltais augums izstaroja majestātisku mieru. Lai gan no viņa nepārprotami vēdīja dižciltība, tomēr atsaucība un dzīvesprieks liecināja, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kas mīl piln- asinīgu dzīvi.

Lūcijs Valērijs bija nedaudz jaunāks, taču pēc izskata viņam varēja dot gadus sešdesmit. Kaut kas cietsirdīgs un bargs gailēja viņa zaļganīgajās iekritušajās acīs.

Iztukšojuši kausus uz līgavaiņa un līgavas veselību, draugi turpināja sarunu. Vispirms viņi apspriedās, kā iekārtos nākamā laulātā pāra dzīvi jaunajā vietā, jo Galls bija iecelts par Aleksandrijas prefekta Emiliāna legātu im pēc diviem mēnešiem viņam vajadzēja pavadīt savu priekšnieku uz dienesta vietu.

No šīs intīmās tēmas viņi nemanāmi pārgāja uz politiku un pievērsās nemieriem, kas satricināja impēriju, un biežajām valdnieku maiņām. Sakarā ar Dēcija nāvi viņi atcerējās arī vecu biedru, kuru Valērijs bija pazaudējis no redzesloka kopš tiem laikiem, kad bija devies uz Āziju, kur ieņēma visai augstu posteni armijā.