Divas sfinkas

Princesei atvēlētais uzturēšanās laiks svētajā vietā jau sen bija beidzies, taču Nuita nerādņās, lai gan dežurējošais priesteris jau vairākas reizes bija skaļi pavēstījis, ka viņu gaida virspriesteris. Nesaņēmis nekādu atbildi, viņš nolēma ieiet kapličā. Redzēdams, ka visas ugunis apdzisušas, viņš izbijās un steidzīgi iededza lāpu. Tās gaismā svētais vīrs ieraudzīja, ka Nuita guļ zemē bez jebkādām dzīvības pazīmēm un drēbes viņai ir gluži kā norautas. Priesteris izbijās im aizskrēja paziņot par redzēto virspriesterim

Drīz Ozīrisa kapenēs ieradās virspriesteris un vairāki citi priesteri, taču viņi varēja secināt vienīgi to, ka Nuita mirusi savādā un neizskaidrojamā kārtā. Viņas apģērbs bija pārogļojies, bet ķermeni klāja zili plankumi. Varēja nodomāt, ka viņai iespēris zibens, taču nekāda negaisa nebija un neviens nebija dzirdējis pērkona dārdus.

Tā ari neviens neuzzināja, kas bija noticis. Mirušās sievietes cieši slēgtās ltīpas nevienam neizpauda viņas dzīves pēdējās stundas noslēpumu.

Nuitas mirstīgās atliekas tika aiznestas uz mirušo pilsētu un nodotas balzamētājiem. Pie Puarmas tika aizsūtīts ziņnesis ar vēsti par viņa laulātās draudzenes nāvi.

Nav aprakstāms Puarmas izmisums. Viņš sev pārmeta, ka ļāvis sievai doties ceļojumā vienai. Puarmam šķita: ja viņš būtu bijis tur, nelaime nebūtu notikusi.

Puarma pats ieradās Abidosā pēc mūmijas, kuru svinīgi aizveda uz Memlisu.

Priesteri centās Puarmu mierināt, teikdami, ka Nuitas nāve Dieva kapenēs ir neparasta žēlastība un ka Ozīriss pats pieņēmis Niiitas tīro dvēseli. Viņš pats arī izvedīšot Nuitu cauri Amentas šausmām, lai ievestu viņu mūžīgās gaismas valstībā.

Puarmas bēdas tomēr nebija remdināmas. Viņa mīlestība pret Nuitu bija tik liela, ka viņš nespēja laulāto draudzeni apbedīt tālumā no sevis — mirušo pilsētā. Nuitas mūmija tika novietota dzimtas piramīdā starp abām sfinksām.

Sapnis, ko viņš redzēja pirms došanās uz Abidosu, pārliecināja par nodoma pareizību… Viņš bija redzējis, ka Nuita kāzu tērpā sagaida viņu pie piramīdas. Satvērusi vīru pie rokas, viņa aizvilka to līdz sfinksai, kurai bija pašas Nuitas sejas vaibsti, un, lūdzoši salikusi rokas, vairākas reizes atkārtoja:

— Rameri… Rameri…

Puarma izskaidroja šo sapni kā aizgājējas vēlmi tikt apbedītai viņa tuvumā — starp abām sfinksām, viena no kurām atgādināja par pazudušo draugu, bet otra — par mīļoto sievieti. Tāpēc viņš lika ierīkot dziļu nišu virs upurēšanas galda, un tur tad arī nolika mūmiju. Nišu aizsedza ar augstu akmens plātni, uz kuras tika iekalts tur dusošās sievietes vārds un tituls. Tika nolemts, ka vienīgi pēc Puarmas nāves viņa un Nuitas mūmija tiks pārnestas uz ģimenes kapenēm.

Puarma katru dienu nāca uz piramīdu lūgt dievus, ziedot un nolikt puķes upurvietā. Pēc vairākiem mēnešiem faraons, vēlēdamies kliedēt sava brālēna dziļās skumjas un noskaņot viņu uz otrām laulībām, kuras bija iecerējis, aizsfitija viņu veikt dažādus uzdevumus. Taču pirms aizbraukšanas no Memfisas Puarma pavēlēja aizvērt piramīdu un aizzīmogoja ieeju ar savu zīmogu, lai neviens cits tur nevarētu iekļūt.

Bizu tas bija briesmīgs trieciens. 'Viņš bija lauzis kāju un vairākus mēnešus nogulējis mājās. Kad pēc atveseļošanās punduris aizgāja līdz piramīdai, viņš to atrada aizslēgtu. Satriektais Bizu nolēma atklāt princim patiesību un lūgt, lai viņš atmodina Erikso un Rameri. Taču Puarma bļja aizbraucis. No kalpotājiem Bizu uzzināja, ka viņa atgriešanās laiks nav zināms un ka ceļojums biis ilgstošs.

Punduris atgriezās mājās drūms un izmisis. Pēc ilgām pārdomām viņš nolēma atmodināt savu kungu, taču mēģinājums bija neveiksmīgs. Bizu bija spiests samierināties un gaidīt Puarmas atgriešanos. Viņu pārņēma dziļas skumjas, kas pamazām izvērtās pilnīgā apātijā. Viņam pietrūka svētceļojuma pie sfinksām, turklāt mocīja bailes, ka Erikso nosmaks aizslēgtajā piramīdā.

Būdams vājš un slimīgs, punduris ātri izdzisa. Kādu rītu Snefru atrada viņu gultā mirušu. Sirds plīsums darīja galu Bizu mokām, un viņš aiznesa sev līdzi kapā divu sfinksu noslēpumu.

Kad Puarma atgriezās Memfisā, pār Ēģipti jau bija savilkušies tumši mākoņi. Faraons Amaziss bija nomiris. Pret viņa mantinieku Psammetihu III cēlās cīņai lielais Persijas valdnieks Kambīzs, kurš pieprasīja Kemas zemi kā savas sievas Nitetises mantojumu. Nitetise bija faraona Vahibri meita, un viņas tēvam savulaik Amaziss bya atņēmis troni.

Ēģiptiešu sirdis pildījās ar ļaunām priekšnojautām. Bija skaidrs, ka Ēģipte nespēs turēties pretī gandrīz visai Āzijai. Kauja pie Peluzijas, kurā ēģiptieši tika sakauti, lai gan cīnījās ar izmisīgu drosmi, parādīja, cik pamatotas ir bijušas šīs priekšnojautas.

Pēc šīs sakāves Psammetilis pilnīgi zaudēja galvu. Viņš nevis savāca sakautās armijas daļas, lai aizsargātu kanālus, bet gan paslēpās Memfisā, kas tika ieņemta pēc dažām aplenkuma dienām.