Divas sfinkas

Nuita izteica savu vēlmi tikties ar gaišreģi un ziedoja dievietei maisiņu ar zelta gredzeniem. Tad priesteris iznāca no grotas pa durvīm, kas atradās aiz ziedokļa, un pēc dažām minūtēm atgriezās kopā ar slaidu, bālu un ļoti kalsnu meiteni. Viņas garie melnie mati bija palaisti vaļā, kaklu rotāja neskaitāmi amuleti, bet seja pauda padevību. Gausi, ar apdzisušu un vienaldzīgu skatienu meitene uzkāpa pa kāpnēm un, izstiepusi rokas, noliecās uz priekšu. Priesteris paņēma nelielu trijkāji ar degošām oglēm un uzbēra uz tām kaut kādu pulveri, kas sprakšķēdams sadega. Tad viņš sāka dziedāt kādu monotonu himnu.

Pēc dažām minūtēm uzšāvās dzeltenas un zilas liesmas, šķita, ka tās ar savām garajām mēlēm laiza gaišreģes seju. Drīz dūmu mutuļi ietina viņu tik biezā aizsegā, ka kādu mirkli viņa vispār nebija redzama.

Kad dūmi izklīda, piepildīdami grotu ar asu sēra dvaku, Nuita ieraudzīja, ka gaišreģe joprojām stāv tgjā pašā vietā, taču viņas ķermenis bija kaut kā dīvaini atliecies atpakaļ, seja savilkta baismīgā grimasē, acis izvalbītas, bet uz lūpām parādījušās putas.

Tad priesteris izvilka aiz jostas aizbāzto garo zizli, pacēla to pār gaišreģi un trīs reizes skaļi iesaucās:

— Esi pret mums labvēlīga, varenā dieviete, un ar jaunavas, tavas uzticamās kalpotājas, starpniecību dod atbildi: kas noticis ar tēlnieku Rameri? Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vai viņš ir kļuvis neuzticīgs sievietei, kurai zvērēja mīlestību, vai ir iemīlējis citu?

Kādu brīdi valdīja kapa klusums, tad jaunās meitenes ķermenis sāka raustīties drausmīgās konvulsijās, un viņa ierunājās piesmakušā, aprautā balsī:

— Viņa nav ēnu valstībā, viņa dvēsele nav stājusies Ozīrisa un četrdesmit divu tiesnešu priekšā, viņa sirds nav svērta mūžības taisnās tiesas svaros. Viņš ir dzīvs un saglabājis uzticību sievietei, kura šeit atrodas. Viņš guļ, un viņa miegu sargā sfinksa. Laiks viņu atmodinās. Lai uzzinātu pārējo, dodies ie Abidosu, ziedo pie lielā Dieva kapa, gavē un lūdz viņu trīs dienas un naktis — un viņš tev atbildēs. Tā teica dieviete. Esmu vīya un akla būtne, neko vairāk tev pateikt nevaru.

Kad gaišreģe runāja, viņas teiktie vārdi ugunīgiem burtiem parādījās uz melnā četrstūra virsmas, bet priesteris tos pārrakstīja uz plāksnītēm, kuras pēc tam atdeva Nuitai.

Gaišreģe apklusa, it kā saguma un būtu nokritusi, ja vien priesteris viņu nesatvertu. Priesteris meiteni pacēla un noguldīja uz sola.

Ierīvējis viņas rokas un deniņus ar aromātisku esenci, priesteris paņēma kausu ar siltu vīnu un ielēja dažus malciņus viņai mutē.

Maigā būtne nodrebēja un atvēra acis. Tās drudžaini mirdzēja. Kad uztrauktā trīcošā meitene piecēlās, priesteris uzlika viņai roku uz galvas un vairākas minūtes skaitīja lūgšanu. Redzēdams, ka meitene ir nedaudz nomierinājusies, priesteris pavēlēja viņai izdzert vīnu un maigi piebilda:

— Tagad ej, mana meita! Atsvaidzinies vannā un atpūties.

Saviļņotā Nuita pateicās jaunajai meitenei un sniedza piemiņai greznu sprādzi, kuru noņēma no sava tērpa.

Nuita atgriezās pilī ļoti satraukta. Viņa nekādi nespēja izskaidrot gaišreģes dīvainos vārdus, taču nešaubīgi tiem ticēja. Tas, ka Rameri ir dzīvs un joprojām viņai uzticīgs, piepildīja sirdi ar dziļu prieku. Taču viņa veltīgi lauzīja galvu par to, kur un kā viņš varētu tik ilgi gulēt.

Pēc ilgām pārdomām Nuita nolēma doties uz Abidosu. Kad atgriezās Puarma, princese viņam pavēstīja, ka sapnī redzējusi Ozīrisu un tas pavēlējis viņai doties uz Abidosu, lai lūgtos un upurētu viņa kapenēs.

Kā jau īsts ēģiptietis, Puarma ticēja sapņiem un uzskatīja par gluži dabisku to, ka Dievs izvēlējies tik vienkāršu un ērtu veidu savas gribas pavēstī- šanai. Puarma ne mirkli nešaubījās, ka šis svētceļojums beidzot uzlabos viņa mīļotās sievas veselību, tāpēc pats personiski izrīkoja sagatavošanās darbus.

Jauno sievieti dziļi aizkustināja tāda labestība. Viņas dvēseli plosīja kauns un sirdsapziņas pārmetumi. Ar meliem un nodevību viņa atmaksāja vīram par šīm rūpēm.

Pēdējās dienās pirms aizceļošanas Nuitu pārņēma dziļas skumjas un savāds uztraukums. Viņai šķita, ka nekad vairs neredzēs šīs mīļās vietas, tuvās un labi pazīstamās lietas. Kad Nuita atvadījās no vīra, viņas satraukums izlauzās raudās. Saviļņotais Puarma piekļāva viņu pie sevis.

— Nomierinies, dārgā! Tu taču zini, cik kaitīgi tev ir uztraukties. Nav īstais brīdis raudāt, ja pats lielais Ozīriss tev sola atveseļošanos! — viņš maigi teica. — Tomēr, pirms šķiramies, mana mīļā, pasaki, ka tu kaut mazliet mani mīli. Lai gan es nešaubos par tavām jūtām, taču šie^ vārdi atvieglos man šķiršanos.

Saviļņota līdz sirds dziļumiem un asarās mirkdama, Nuita apvija rokas ap vīra kaklu un nočukstēja:

— Jā, Puarma, es mīlu tevi no visas sirds! Taču tu mani mīli vairāk, nekā esmu pelnījusi.