Divas sfinkas

Acumirklīgais vājums, kas bija pārņēmis Erikso, izgaisa. Meiteni pārņēmusī kaislība stiprināja viņai raksturīgo drosmi un enerģiju. Viegli un izveicīgi kā ēna viņa ieslīdēja kapličā. Atskatījās un pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav. Griestu lampa maigi apgaismoja ieeju kapu velvē. Dziļumā, slīgdams tumsā, vīdēja upuraltāris un abas sfinksas, kuru mirdzošās acis lūkojās tieši uz Erikso. Pār meitenes ķermeni pārskrēja trīsas. Uz lieliem trijkājiem dega ogles, un, viegli sprakšķēdamas, liesmoja kvēpināmās zāles "(acīmredzot tikko ieliktas), metot vāju sarkanīgu gaismu uz Puarmas vecāku statujām un sfinksām, kuru neparasti dzīvajās sejās bya sastindzis noslēpumains smaids.

Apvaldījusi satraukumu, Erikso aizslīdēja \iz pašu tumšāko stūri, paslēpa tur aiz kādas no kolonnām Bizu un sāka gaidīt. Pagāja diezgan ilgs laiks, un Erikso sirds mežonīgi sitās gaidās. Beidzot zem steidzīgiem soļiem iečirkstējās smiltis un pie piramīdas ieejas parādījās Rameri staltais siluets.

Apstājies pie sliekšņa, viņš satraukti pavērās visapkārt. Erikso nosvieda apmetni un ātri tuvojās tēlniekam.

Ieraudzējis no tumsas iznirstam sievietes stāvu, Rameri paspēra soli pretim un nočukstēja:

— Tu esi mani apsteigusi?

Bet tūlīt ari apklusa, mēmā pārsteigumā lūkodamies uz nepazīstamo sievieti. Lampas gaismā Erikso brīnišķie mati šķita kā zeltains oreols, bet dārgakmeņi laistījās visdažādākajās krāsās. Kā apburts Rameri raudzījās uz nepazīstamo sievieti, aizmirsis gan Nuitu, gan sava nāciena mērķi. Viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis tik brīnišķu būtni, tik daiļas, ideālas formas.

— Kas tu esi — sieviete vai dieviete? Ko tu vēlies no manis? — viņš nomurmināja.

— Esmu tāda pati mirstīgā kā tu, cēlsirdīgais Rameri, — ar smaidu atbildēja Erikso. — Mani atsūtīja mans tēvs Amenhoteps.

— Kā? Vai tad Amenhotepam ir meita? Es to nezināju! — viņš izbrīnā iesaucās.

— Tāda bija mana tēva griba: lai līdz piecpadsmit gadu vecumam mani neieraudzītu neviens svešinieks, — atbildēja meitene. — Taču tas nav svarīgi. Esmu atsūtīta, lai palīdzētu tev un tavai iemīļotajai, — viņa turpināja. — Manu tēvu aizkavēja, un viņš nevarēja šurp atnākt kā bija tev solījis, tāpēc uzdeva man viņu aizstāt. Lai tu nešaubītos par manas misijas patiesumu, tēvs man visu izstāstīja un siitija man līdzi savu uzticamo punduri, kuru tu pazīsti.

Un Erikso pasauca Bizu.

— Vai es varu neuzticēties Amenhotepa meitai? Ko tēvs lika pateikt?

— Viņš lūdza pasteigties, jo tavs plāns ir apdraudēts. Ja tu kavēsies, viss var izjukt. Tāpēc, cēlsirdīgais Rameri, pasteidzies ieņemt savu vietu sfinksas postamentā! Es sagaidīšu princesi, paskaidrošu viņai visu un palīdzēšu iegulties otrā slēptuvē.

— Bet ja nu Nuita sāks šaubīties vai izbīsies, mani neredzēdama? — iebilda Rameri.

— Ja viņa šaubīsies vai baidīsies, es parādīšu viņai tevi jau guļam slēptuvē. Paskaties! Tēvs katram gadījumam iedeva man šīs divas pudelītes. Bet, lūdzu, pasteidzies! — ar manāmu nepacietību turpināja Erikso.

Rameri gribēja atbildēt, ka vērtīgā lādīte ir paslēpta zem sfinksas, taču, negaidītās situācijas satraukts, bija par to aizmirsis. Pakļaudamies lielo zilo acu valdonīgajam, dzirkstošajam skatienam, viņš nospieda atsperi un apgūlās sarkofagā. Erikso, samērcējusi audumu atnestajā šķidrumā, noliecās pie spraugas un pielika to Rameri pie deguna.

Tajā pašā brīdī tēlnieka skaistā seja kļuva bāla un acis aizvērās. Noliekusies pār viņu, Erikso noskūpstīja bālās lūpas un, pārklājusi Rameri seju ar sazāļoto auduma gabalu, pati aizvēra slēptuvi.

Nolēkusi no postamenta, viņa pieskrēja pie otras sfinksas un droši nospieda lotosa kausiņu. Koloss bez skaņas pagriezās, atklādams ieeju slēptuvē.

— Veikli, Bizu! Pasniedz man audumu! Baidos, ka tūlīt būs klāt princese, — viņa nomurmināja, kā ķirzaka ieslīdēdama sarkofagā.

Tiklīdz viņa bija apgūlusies un apklājusi kājas, Bizu pasniedza viņai auduma gabalu, ko ar drebošu roku bija samitrinājis.

— Nē, vispirms iedod man lādīti! Šeit tā biis lielākā drošībā. Tu to paņemsi, kad būs pienācis laiks mani pamodināt, — teica Erikso un nolika lādīti sev līdzās.

Tad viņa paķēra auduma gabalu un piespieda to pie sejas. Acumirklī viņas galva noslīga uz zeltā izaustā spilvena.

Bizu sēdēja uz sarkofaga malas un drūmām, alkatīgām acīm skatījās uz jauno meiteni.

— Dusi saldi, daiļā Erikso! Līdz savai nāves stundai es tevi sargāšu, taču tu nekad vairs nepamodī- sies! — aiztrūkstošā balsī viņš čukstēja. — Neviens tevi neatradīs, neviens tevi neiemīlēs, un nīstais Rameri nekad nebaudīs tavu mīlestību.

Punduris kaislīgi noskūpstīja jaunās meitenes zeltaino matu cirtu un ar ledainu, no uztraukuma sastingušu roku pārklāja viņas seju ar maģiskajā šķidrumā samitrināto audumu.

Ar grūtībām uzrāpies sfinksai uz muguras, viņš, sasprindzinājis visus spēkus, iedarbināja atsperi, kas lika kolosam ieņemt iepriekšējo stāvokli.