Divas sfinkas

— Lieliski! Sfinksas es viņam šorīt nogādāju, tās jau atrodas savā vietā. Tā nu es lūdzu tevi steigties pie manis uz piramīdu, tiklīdz būsi ieraudzījusi, ka es savu dunci esmu pārlicis no kreisās puses uz labo. Kad tu atnāksi, tad uzzināsi pārējo.

— Ceru, ka nelikšu tev ilgi gaidīt. Cik es būšu laimīga, kad beigsies šī neziņa un šī nepieciešamība slēpt visu un izlikties! Tu nespēj iedomāties, cik pretīgi jūtos, krāpjot Puarmu. Ja tu nebūtu izraisījis manī tik spēcīgu un aklu mīlestību, es nekad tam nebūtu piekritusi, — ar saviļņojumu un asarām acīs čukstēja Nuita.

Rameri kaismīgi pievilka viņu sev klāt. Mīlas vārdi, ko viņš meitenei čukstēja, apklusināja bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Jaunības bezrūpībā abi aizmirsa priekšā stāvošās briesmas: nākotne piederēja viņiem, dižais mags bija solījis savu atbalstu— ko citu vēl varēja vēlēties?

II

Pienāca Puarmas un Nuitas kāzu diena. Bet ne jau līgavainis bija vienīgais, kas ar nepacietību to gaidīja: arī Erikso skaitēja stundas. Iegrimusi sevī, viņa nemanīja Bizu drūmo vaigu. Meiteni pārņemtu šausmas, ja vien viņa spētu lasīt vētrainās domas, kas trakoja pundura satrauktajās smadzenēs. Taču Erikso neko neievēroja un nenojauta. Viņas acis ļaunā priekā iegavilējās, kad, paēdis pusdienas, Amenhoteps lika atnest kausu vīna uz savu guļamistabu, — visu nakti nostrādājis, viņš vēlējās pāris stundas nosnausties, pirms doties uz kāzu dzīrēm.

Neviens, izņemot Erikso un Bizu — maga vistuvākos kalpotājus, nezināja, kur atrodas viņa guļamistaba un kā tajā nokļūt.

Kā jau teicām, magam nebija daudz kalpotāju. Vecā nēģeriete vadīja visu saimniecību un gatavoja pieticīgu maltīti Amenhotepam, kurš pārtika galvenokārt no piena, augļiem un dārzeņiem. Pārējo kalpotāju štatu veidoja vecs durvju sargs un vēl četri cilvēki.

Pirms dažiem gadiem, rokoties pazemē, kur mags gribēja ierīkot savu dārgumu glabātavu, kā arī veikt dažādus slepenus eksperimentus un rituālus, strādnieki uzgāja pazemes avotu, no kura nāca ass, taču neparasti dzīvinošs aromāts. Un tieši tur Amenhoteps nolēma ierīkot sev guļamtelpu. Viņa bagātība un zināšanas bija izraisījušas ne mazums skaudības un ienaida. Tieši tādēļ tika ierīkotas vairākas savstarpēji saistītas apakšzemes telpas, un vienā no tām mags iekārtoja greznu guļamistabu, kura bija pasargāta no karstuma un smacīguma, kas tik raksturīgi ēģiptiešu pagrabiem, savukārt avots to nodrošināja ar svaigu un dzīvinošu gaisu.

Tajā dienā, par kuru stāstām, Amenhoteps nokāpa savā pazemes mītnē un apgūlās, bet Erikso, kas gluži kā taurenītis bija lidinājusies magam pa priekšu ar vīna kausu rokās, apsedza viņa kājas ar panteras ādu. Tad piemīlīgā balsī jautāja:

— Vai drīkstu tev padziedāt, līdz iemigsi?

— Labprāt paklausīšos tevī. Ņem arfu un apsēdies! — atbildēja Amenhoteps, norādīdams uz tabureti līdzās galvgalim.

Erikso apsēdās. Viņas maigie pirksti izvilināja klusus akordus, un sāka plūst vienmuļa, miegu uz- vēdinoša melodija.

Amenhoteps sajiismināts klausījās, rotaļādamies ar meitenes zeltaino matu cirtām.

— Neaizmirsti mani pamodināt pēc divām stundām, — mags nomurmināja, juzdams, ka miegs sāk viņu pievārēt.

Erikso pamāja ar galvu un dziedāja aizvien klusāk un klusāk. Kad viņas pavēlnieka dziļā un mierīgā elpa apliecināja, ka viņš ir aizmidzis, meitene apklusa.

Vēl stundas ceturksni viņa sēdēja, domīgi un pētījoši skatīdamās uz magu. Tad izņēma aiz jostas paslēpto pudelīti un auduma gabalu. Uzpilinājusi uz drānas dažus pilienus miega zāļu, viņa uzlika to magam uz sejas. Tad, sajutusi pēkšņu reiboni, metās prom, pāris lēcienos bija pie durvīm, kur piespiedās pie palodas.

— Guli, guli! Lai nākamie gadsimti tevi atmodina! — ļauni un izsmējīgi nomurmināja Erikso, nenovērsdama skatienu no Amenhotepa. — Tu man atņēmi visas cilvēka tiesības un saskatīji manī vienīgi mēmu un aklu savas zinātnes darbarīku. Un nu būtne, kuru tu esi tā aizvainojis, kuru, kā tev šķita, turi savā dzelžainajā dūrē, ir tevi uzvarējusi un pārspējusi viltībā. 1b tu nebiji paredzējis. Lai cik lielas ir tavas zināšanas un varenība, tu esi bezspēcīgs tā nezināmā stihiskā spēka priekšā, kuru pats atklāji un kurš tagad ir piekalis tevi pie gultas tik ilgi, cik vien es vai kāds cits to vēlēsies.

Meitene izslējās.

— Esmu brīva, brīva! — viņa kliedza, pēkšņas sajūsmas pārņemta. — Pateicos tev Hatora, ka palīdzēji atgūt man brīvību! Es varu mīlēt, priecāties par sauli, satikt cilvēkus, baudīt savu skaistumu… un tavu bagātību! — viņa piebilda, klusi iesmējusies.

Aizspiedusi degunu un muti ar tuniku, viņa skriešus atgriezās pie Amenhotepa un sāka steidzīgi aptaustīt jostu, līdz beidzot atrada mazu oriģinālas formas atslēdziņu.

Kad viņa pagriezās pret durvīm, tad ieraudzēja, ka tās ir atvērtas un uz sliekšņa sēž Bizu, nenolaiz- dams skatienu no guļošā maga. Priecīga satraukuma pārņemta, Erikso nepievērsa uzmanību kroplīša drūmajam, ļaunajam skatienam.

— Ejam, ejam, Bizu, — viņa nomurmināja, pieceldama viņu kā mazu bērnu.