Divas sfinkas

Aizelsies, sviedriem noplūdis, Bizu nokļuva zemē un tūlīt izdzirdēja ātrus soļus. Paslēpies aiz ziedokļa, viņš ar interesi vēroja sievieti, kas parādījās uz piramīdas sliekšņa. Viņai lieliski piestāvēja greznais, brīvi krītošais tērps un ziediem rotātā purpur- krāsas galvassega.

— Rameri, Rameri, kur tu esi? — viņa uztraukti čukstēja.

Nesaņēmusi atbildi, apsēdās uz sfinksas pamatnes un piekļāva galvu granītam.

— Ak nemirstīgie dievi, kur viņš ir? — viņa klusi ierunājās pēc visai ilgas veltīgas gaidīšanas un, uzlēkusi kājās, sāka satraukta staigāt.

Protams, Nuita gaidīja velti — Rameri nenāca. Skumju un nemiera mocīta, viņa nekādi nespēja izskaidrot notikušo. Viņa tikko bija redzējusi Rameri dzīrēs, un viņš parādīja norunāto zīmi, bet tagad viņa nav, līdz ar to nezināms paliek noslēpumainais glābiņš. Nebija ari maga. Ko tas viss varēja nozīmēt?

Aizritēja gandrīz stunda. Nuitas satraukums un izmisums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Rūgtas asaras plūda pār viņas vaigiem, bet galvā iešāvās doma, ka viņas vīrs ir atklājis un izjaucis Rameri plānu. Ja nu Puarma atrod viņu šeit? Tas tikai palielinās viņa dusmas.

Ar smagu sirdi un zemu noliektu galvu Nuita devās atpakaļ uz pili un atkal parādījās viesu vidū. Dzīvesbiedra priecīgais smaids un kaisles jpilnais skatiens apliecināja, ka viņš neko nenojauš. So pārliecību nostiprināja arī jautājumi par viņas prombūtnes iemesliem. Bet kas tad īsti ir noticis?

Pārvarējusi bailes un satraukumu, Nuita izvairījās no tiešas atbildes. Viņa pat mēģināja būt jautra, centās jokot ar draudzenēm, taču slimīgais bālums bija pretrunā ar uzspēlēto jautrību. Drūmā izmisumā viņa nolieca galvu, kad sievietes viņu apstāja, lai aizvestu uz jaunlaulāto guļamistabu.

Ak, kādēļ gan Rameri neizpildīja viņas lūgumu un neīstenoja maga ieceri vēl pirms šīm laulībām!

Ģimenes dzīve jaunajai sievietei izvērtās par smagu, murgainu sapni, un no šīs drūmās apātijas viņu pēkšņi izrāva dīvainās baumas, kas bija satraukušas visu Memfisu.

Varenais, briesmīgais mags Amenhoteps, pie kura palīdzību bija meklējusi vai visa Ēģipte, bija pazudis, turklāt tik noslēpumaini, ka neviens nespēja iedomāties, kas ar viņu noticis.

Neviens nebija redzējis viņu izejam no mājas, neviens no kalpotājiem nebija saņēmis nekādas instrukcijas par to, kas darāms kunga prombūtnes laikā. Viņš bija paēdis un kā vienmēr devies uz savu darbistabu. Kopš tā brīža neviens viņu nebija redzējis.

Pats faraons lika uzsākt meklēšanu, taču tā nekādus rezultātus nedeva un lietu vēl vairāk sarežģīja, jo pirmoreiz atklātībā izskanēja Erikso vārds, par kuras esamību neviens nebija nojautis. Nesēji pavēstīja, ka viņu kunga nestuvēs iesēdusies kāda sieviete, kuru pavadījis Bizu. Savukārt nopratināšanā punduris viņu teikto apstiprināja un piebilda, ka šī sieviete bija jauna meitene, kas dzīvoja mājā, bet par viņas izcelšanos neviens neko nav zinājis un par viņu bijis aizliegts runāt. Šī meitene teikusi, ka pēc kunga pavēles viņa dodas uz Puarmas pili, un pavēlējusi pundurim sevi pavadīt. Ieradusies pilī, viņa likusi nesējiem un Bizu doties mājās, paziņodama, ka atgriezīsies viena.

Bizu atzinās, ka esot nedaudz aizkavējies, jo skatījies brīnišķīgo uguņošanu. Atgriezies mājās, viņš tūlīt devies pie miera un kopš tā vakara nav redzējis nedz kungu, nedz Erikso.

Vecā nēģeriete vispār neko nezināja. Toties daudzi Puarmas viesi atcerējās daiļo svešinieci, kuru bija redzējuši pilī, un nepārstāja aprakstīt viņas skaistumu.

Sabiedrības uztraukumu līdz baltkvēlei noveda tēlnieka Rameri neizprotamā pazušana. Memfisā jauno cilvēku pazina un mīlēja. Neziņa, kas klājās pār viņa likteni, izraisīja cilvēkos patiesu nožēlu.

Vairākas nedēļas galvaspilsētā par to vien runāja, taču neatklājās neviens jauns fakts, kas varētu ienest skaidrību š^jā noslēpumainajā lietā. Neviens no pazudušajiem neuzradās, un sabiedrības uztraukums pamazām pierima. Tikai viens cilvēks nespēja aizmirst noslēpumainās drāmas darbojošās personas, un tā bija Nuita. Kad viņa uzzināja, ka reizē ar Rameri pazudusi ari noslēpumainā skaistule Erikso — meitene, kuras atbalstītājs bijis Amenhoteps, viņas sirdī iezagās greizsirdība. Kas zina, varbūt tēlnieks mīlēja šo daiļo svešinieci un tikai izlikās iemīlējies viņā, Nuitā, lai atvieglotu sev tikšanos ar Erikso Puarmas pilī! Aizdomas, kas bija iezagušās sirdī, viņai čukstēja, ka lielais plāns, kurš tika no viņas slēpts un kura sīkāks izskaidrojums tika atlikts līdz viņas kāzām, ir izdomājums, jo tagad viņa ir saistīta uz mūžu un vairs nespēj traucēt mīlētājiem.

Šādi neticīguma un ļaunas greizsirdības brīži tomēr bija īslaicīgi. Kad viņa atsauca atmiņā pēdējo tikšanos ar Rameri, viņa lūpās skanošo un acīs mirdzošo dziļo mīlestību, viņas aizdomas gaisa un dvēselē atdzima ticība mīļotajam cilvēkam. Jā, viņš taču varēja no viņas atbrīvoties, — būtu tikai klusējis un nepieskāries kastu uzceltajam žogam.