Divas sfinkas

Meitene aizslēdza pazemes durvis un kāpņu augšpusē nospieda atsperi: rāmis, ko klāja ķieģeļu kārta, nosedza durvis tik cieši, ka siena šķita monolīta.

— Ej un gaidi manā istabā, Bizu. Tu palīdzēsi man apģērbties.

Kamēr punduris, zemu noliecis galvu, devās prom, Erikso izskrēja iekšējā pagalmiņā, kura vidū atradās liels baseins; ūdens tajā ieplūda no sienā ierīkotās strūklakas.

Mirklī viņa nometa drēbes un, saspraudusi uz augšu kuplos matus, ielēca baseinā.

Atsvaidzinājusies Erikso uzvilka tuniku un devās uz savu istabu, kurā varēja nokļūt no dārza puses.

Uz soliņa sadrūmis sēdējs Bizu. Līksmi tērzēdama, Erikso sāka posties. Viņa sasukāja matus un iesmaržojās, tad apāva apzeltītas sandalītes, uzvilka zeltā izšūtu tuniku, izrotājās ar diadēmu, smaragda un briljanta kaklarotu un rokassprādzēm. Pēc tam ietinās sudrabaina auduma apmetnī, kas bija tik plāns un caurspīdīgs, it kā būtu austs no gaisa.

Šajā greznajā tērpā Erikso izskatījās kā brīnišķīgs, nereāls tēls. Viņas skaistuma pārņemts, Bizu nokrita uz ceļiem un raudzījās viņā kā dievietē.

Paņēmusi spogidi ar zeltā kaltu rokturi, Erikso pašapzinīgi aplūkoja sevi.

— Kad Rameri mani ieraudzīs, viņš mani iemīlēs, jā, tikai mani vienīgo! — viņa uzvaroši nočukstēja. Tad, pagriezusies pret kroplīti, kura sejā, dzirdot Rameri vārdu, parādījās nejauka grimase, sacīja: — Klausies, Bizu! Es vēlreiz tev jautāju: vai tu zvēri, ka precīzi visu izpildīsi?

— Es tevi sargāšu kā uzticams suns, — atbildēja punduris.

— Paldies, draugs! Es zinu, ka varu uz tevi paļauties, tāpēc bez bailēm uzticu tev kā savu, tā arī Rameri dzīvību. Labi iegaumē — sfinksu var pagriezt, ja piespiež lotosa kausiņu, un šķidrums, kas mani atmodinās, atrodas š^jā pudelītē ar balto zeltīto vāciņu. Pilnīgi pietiek ar trim pilieniem siltā vīnā. Dzīvo šeit kopā ar veco Snefri. Neviens jums pāri nedarīs un no šejienes ārā nedzīs, jo neviens nezinās, kas noticis ar Amenhotepu. Domās, ka viņš vai nu izbraucis darīšanās, vai arī slēpjas no ļaužu acīm, lai nodarbotos ar augstāko maģiju. Bailes sargās maga mājokli labāk par jebkādu sardzi. Izkrāsotajā koka lādē, kurā es glabāju savas drēbes un kuras atslēgu tev uzticu, tu atradīsi divus maisiņus: vienu ar zelta, bet otru — ar sudraba gredzeniem.

Tos es tev dāvinu. Tādējādi tev nekā netrūks, un tu mierīgi varēsi sagaidīt manas atmošanās brīdi. Amenhoteps pareģoja svarīgus notikumus, kas izmainīs Ēģiptes tagadējo iekārtu. Un tomēr modini mani ne agrāk kā pēc divdesmit, mazākais — piecpadsmit gadiem. Tad Nuita, ja vien būs dzīva, būs jau veca un neglīta, bet mēs ar Rameri atdzimsim skaistuma un jaunības plaukumā. Vai tu mani labi saprati, Bizu?

— Jā, kundze.

— Tad ej un liec sagatavot nestuves!

Palikusi viena, Erikso piekārtoja istabu un piesēja pie jostas no Amenhotepa paņemto atslēgu. Viņas sejā atkal parādījās cietsirdīgs smaids.

Beidzot aizelsies atsteidzās Bizu un paziņoja, ka nestuves gaida. Erikso ietinās savā apmetnī un nokāpa lejā. Pie dārza vārtiem viņu gaidīja nestuves. Meitene apsēdās, bet Bizu iekārtojās pie viņas kājām.

Visu ceļu abi klusēja. Erikso bija iegrimusi sapņos par skaisto nākotni, arī pundura domas klejoja tālumā. Ari viņš domāja par nākotni, taču ar naidu un rūgtumu. Tumša vētra trakoja viņa sirdī. Iedomājoties laimi, kāda sagaida Rameri, viņu pārņēma mežonīga greizsirdība.

Pie Puarmas pils spoži apgaismotās ieejas nesēji apstājās. Erikso, kas gadiem ilgi bija dzīvojusi maga nomaļajā mājā, ziņkārīgi aplūkoja milzīgo, ar karogiem un ziedu vītnēm rotāto namu, kuru apmirdzēja lielās vāzēs degošo sveķu sārtā atblāzma, un grezni ģērbušos jautru ļaužu pūli, kas devās uz pili.

Pārsteigti un ziņkārīgi skatieni pavadīja nepazīstamo grezni tērpto un kā dievieti daiļo meiteni. Pirmoreiz atrazdamās starp tik daudziem cilvēkiem, Erikso jutās tik apmulsusi, ka neievēroja nedz vīriešu apbrīnas, nedz sieviešu skaudības pilnos skatienus. Bizu pavadībā (viņš nesa lādīti ar pudelītēm) viņa ātri izgāja cauri namam un nokļuva dārzā.

Tur Erikso, paklausot pundura norādījumiem, jo viņš jau iepriekš bija iepazinies ar apkārtni, steidzīgi devās uz piramīdu, baidīdamās, ka tikai princese viņu neapsteidz un līdz ar to neizjauc visu plānu. Viņas naids pret Amenhotepu auga ar katru soli.

Ar kādām tiesībām mags drīkstēja viņu ieslodzīt, liegdams visus jaunības priekus un izklaides? Toties viņa pilnā mērā bija atriebusies: dzīvs iemūrēts pazemē, kuras ieeju neviens nezināja, viņš tur varēs gulēt gadsimtiem ilgi. Nekad viņam vairs neredzēt šo baudu pilno pasauli, kuru pats tik cietsirdīgi bija liedzis viņai.

Meiteni tik ļoti bija pārņēmis savā varā naids un nākotnes nodomi, ka vienīgi pundura pieskāriens atsauca viņu īstenībā.

— Kundze, lūk, piramīda!

Erikso sarāvās, gluži kā pamodusies no sapņa, un samulsusi bailīgi pavērās uz kapliču, kuras siluets drūmi melnēja koku lapotnes ēnā. Caur atvērtajām durvīm vīdēja vājš gaismas stars, vēl vairāk sabiezēdams nakts melnumu.