Divas sfinkas

Kvēlojošu lūpii pieskāriens mazajai, kailajai kājiņai iztraucēja Erikso viņas pārdomās. Meitene sarāvās. Ieraugot punduri, viņas acīs iemirdzējās apmierinātība.

— Tas esi tu, Bizu! Tu esi ieradies tieši laikā,— viņa teica.

Tad, pieliekusies pundurim tuvāk, Erikso ilgi kaut ko čukstēja viņam ausī, nemanīdama, kā kroplīša izdēdējušajā un grumbainajā sejā atainojas pārsteiguma, greizsirdības, uztraukuma un citu jūtu virpulis.

Izdzirdusi tuvojamies kādus soļus, Erikso apklusa. Viņa tramīgi piespieda Bizu sev klāt.

Rameri maga pavadībā bija atnācis pēc lādītes.

Šo to vēl pārjautājis, tēlnieks atvadījās un aizgāja, bet Erikso un Bizu kā ēnas izslīdēja no nišas un nozuda katrs savā istabā. Amenhoteps apsēdās un turpināja strādāt, un parasti tas ilga līdz rītausmai.

Nākamajā dienā, tiklīdz uzlēca saule, Rameri sāka gatavot sfinksas pārvešanai uz Puarmas pili. Pārguris, sviedriem noplūdis, viņš atlaidās atpūsties tikai pēc tam, kad abi akmens milži, strādniekiem skaļi klaigājot, beidzot bija novietoti barkās, ar kurām bija paredzēts tos nogādāt uz prinča pili, kas ari, kuplu dārzu ieskauta, pacēlās Nīlas krastā.

Nedaudz atpūties un uzvilcis tīras drānas, Rameri pavēlēja sagatavot ratus un devās uz Puarmas pili.

Puarma, izskatīgs slaids cilvēks, dažus gadus jaunāks par Rameri, laipni un sirsnīgi sagaidīja tēlnieku. Abi bija mācījušies vienā un tajā pašā grieķu skolā un, lai gan piederēja pie dažādām aprindām, bija saglabājuši draudzīgas attiecības.

Puarma bija laimes pārpilns un visas savas rūpes veltīja pils sagatavošanai, lai varētu uzņemt jauno sievu. Uzskatīdams, ka mīlestība ir abpusēja, viņš nevarēja vien izvēlēties rotājumus, kas patiktu dievinātajai Nuitai.

Priekā starodams, viņš rādīja Rameri vāzes, paklājus un dažādas dārglietas, kas bija paredzētas nākamajai sievai. Uzzinājis, ka atvestas pasūtītās sfinksas, viņš kopā ar tēlnieku devās uz izkraušanas vietu.

Kad kolosi bija nostiprināti uz sliecēm, Rameri pavēlēja noņemt pārklājus. Saules staros iemirdzējās zelta un emaljas inkrustācijas, bet smaragda un safīra acīs iedzirkstījās uguns.

Princis, kļuvis gluži mēms no sajūsmas un pārsteiguma, beidzot iesaucās:

— Rameri! Parasto sfinksu vietā, ko es pasūtīju, tu esi radījis brīnumu! Man nepietiks līdzekļu, lai par to samaksātu. Tu taču man dāvini pašu pilnību!

— Esmu ieguldījis tikai nedaudz darba, un tas man sagādāja prieku. Lūdzu pieņemt to kā dāvanu kāzu dienā, — paklanoties atbildēja Rameri. — Varbūt tu novietosi sfinksas dārzā pie terases, kas ved uz tavas nākamās dzīvesbiedres apartamentiem, nevis agrāk iecerētajā vietā, kas saistīta ar tik smagām atmiņām?

— Vai tu esi traks, Rameri? Kā tādu dārgumu drīkst pakļaut gaisa iedarbībai? Nē un vēlreiz nē! Es tās novietošu tur, kur biju nolēmis, — piramīdā. Redzu, ka sfinksu sejām esi piešķīris Nuitas un savus vaibstus. Tātad manas visdārgākās atmiņas sargās mīlestība un draudzība.

Puarma pateicībā paspieda tēlniekam roku, nemanīdams dīvaino izteiksmi, kas uz mirkli parādījās Rameri sejā.

Drīz viņi sasniedza piramīdu. Šī augstā, no apdedzinātiem ķieģeļiem mūrētā piramīda atradās dārza malā, Nīlas tuvumā, un to ieskāva palmu un vīģeskoku birzs.

Uz upuraltāra viss bija sagatavots rituālam.

Abas sfinksas tika novietotas līdzās upuraltārim. Pie sienas piestiprinātais gaismeklis piešķīra to acīm fosforiscējošu mirdzumu, un pār Rameri ķermeni pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas. Ko gan viņš grib darīt — un vēl tādā vietā! Jā, šeit viņš un Nuita varēs mierīgi dusēt, līdz Amenhoteps viņus atmodinās.

Tās pašas dienas vakarā, kad pār zemi tikko bija nolaidusies nakts, Rameri klusi kā ēna ielavījās Nuitas pils dārzā un, noslēpies krūmu biezoknī, četras reizes iekliedzās naktsputna balsī.

Pēc kādām desmit minūtēm parādījās maza nēģe- riete.

— Seko man! Es tevi aizvedīšu pie trim palmām, kur viņa atnāks pie tevis.

Tur, starp kokiem, kas bija devuši šai vietai nosaukumu, stāvēja akmens sols.

Rameri apsēdās, taču viņam nenācās ilgi gaidīt, jo drīz vien parādījās tumšā apmetnī ietinusies sieviete. Rameri pielēca kājās, apskāva viņu un nosēdināja sev līdzās.

— Kā ir, Rameri, vai tu mani nomierināsi un beidzot pastāstīsi par solīto glābšanās iespēju? — jautāja princese, nometusi apmetni.

Nuita bija ļoti skaista: slaida, ar lielām melnām acīm un tādiem pašiem melniem matiem. Šajā brīdī viņas vaigi bija nobāluši, bet acīs vīdēja bailes un nemiers.

— Nomierinies, mana mīļā! Tūlīt tu pilnīgi pārliecināsies, ka glābiņš ir iespējams. Viss ir nokārtots un sarunāts ar dižo magu Amenhotepu, viņš mūs atbalsta. Tomēr piesardzības dēļ es tev tagad visos sīkumos šo plānu neizklāstīšu. Tikai kāzu dienā pēc ceremonijas tu visu uzzināsi. Vai tu zini, kur Puar- mas dārzā atrodas piramīda?

— Vai tā, kurā ir viņa vecāku un māsas statujas? — ieinteresēta atsaucās Nuita. — Jā, es to zinu. Pirms dažām dienām, kad mēs ar māti ciemojāmies pie Puarmas, viņš mums parādīja šo piramīdu. Es tur lūdzos un ziedoju. Puarma sacīja, ka gatavojas šo vietu izdaiļot ar divām sfinksām, kuras esot tev pasūtījis.