Divas sfinkas

Taču šobrīd Rameri nedomāja nedz par politiku, nedz mākslu. Viņš bija apmierināts ar savu darbu, un viņa domas bija aizņemtas ar citām rūpēm. Mākslinieks veikli uzlēca uz augstās un platās bazalta pamatnes, kas balstīja sfinksu ar sievietes galvu, un uzspieda uz lotosa kausiņa. Atskanēja atsperes sauss sprakšķis, tad sfinksa lēni izkustējās no savas vietas, atklājot platu spraugu, kas bija izcirsta pamatnē.

Š^jā kastē, kas formas ziņā atgādināja sarkofagu, atradās biezs paklājs, izšūts spilvens un zīda drānas gabals.

Brīdi aplūkojis šo dīvaino guļasvietu, Rameri nospieda lotosa auglenīcu, un sfinksa bez skaņas pagriezās un hermētiski noslēdza sarkofagu.

Rameri nervozi izlaida pirkstus caur savām biezajām, īsajām cirtām, kas ieskāva viņa pieri, un, piegājis pie galda, vienā paņēmienā izdzēra vīna kausu. Pēc tam, apsedzis abas sfinksas ar audeklu, iegāja mājā.

Ienācis istabā, tēlnieks ar metāla veseri trīs reizes uzsita pa bronzas disku, kas bija pakārts pie viņa guļasvietas. Pusatvērtajās durvīs tūlīt parādījās etiopieša sprogainā galva.

— Pasaki Totam un Psaram, lai sagatavo manu laivu, pēc tam parūpējies par manu apģērbu! — pavēlēja Rameri.

Mākslinieks jau beidza mazgāties, kad atgriezās etiopietis. Viņš pasniedza tēlniekam plānas sniegbaltas audekla drānas, no lazurīta darinātu skarabeju figūriņu kaklarotu un jostu, aiz kuras tas aizbāza dunci ar zeltā kaltu rokturi.

Ticis ar to galā, Rameri uzlika galvā klaftu, ietinās tumšā apmetnī un izgāja no mājas.

— Ja kāds pēc manis jautās, saki, ka esmu aizgājis un tu nezini, kad atgriezīšos, — viņš teica vergam, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, padevīgi paklanījās.

No terases tieši uz Nīlu veda akmens kāpnes, kuru pakājē gaidīja laiva ar diviem airētājiem.

Rameri apsēdās, un laiva, plaši vēzēdama airus gluži kā putns spārnus, traucās pa gludo ūdens virsmu prom no pilsētas.

Rietošās saules pēdējie stari vēl lēja purpursārtu gaismu pār Lībijas kalnu virsotnēm, taču arī tā jau dzisa; strauji tuvojās dienvidu nakts, kam svešas garās krēslas stundas.

Bya jau pilnīgi tumšs, kad laiva pēc mākslinieka pavēles piestāja krastā. Izkāpis un pavēlējis vergam gaidīt, Rameri uzskrēja augšā pa stāvo nogāzi un, nokļuvis līdz sienai, sāka iet gar to kā jau cilvēks, kurš labi pazīst apkārtni.

Plašā četrstūrveida žoga iekšpusē varēja būt dārzs, jo nekas cits, izņemot kokus, nebija redzams. Vietas vientulīgums un dziļais klusums uzvēdīja skumjas. Taču Rameri, šķiet, neko tādu neizjūta, viņš droši soļoja, mētādams plaukstā atslēgu, ko bija izņēmis no jostas.

Tēlnieks apstājās pie maziem, krūmu aizsegtiem vārtiņiem, atslēdza tos un, iegājis iekšā, atkal rūpīgi aizslēdza.

Zem vīģeskoku biezās lapotnes nekas nebija saskatāms, taču viņš droši turpināja ceļu. Pagājis garām otrai sienai, kas sadalīja dārzu divās daļās, viņš nokļuva smiltīm nokaisītā un puķu ieskautā alejā. Tālumā bija redzams nams, kura apakšējais stāvs bija apgaismots.

Tā bija liela divstāvu «ēka ar augstu torni astronomisko novērojumu izdarīšanai. Uzskrējis mazajā terasē, Rameri pieklauvēja.

— Ienāc! — atsaucās skanīga balss.

Rameri atgrūda durvis, atvirzīja sāņus biezo vilnas aizsegu un nokļuva iegarenā zālē, ko spilgti apgaismoja smaržeļļu lampas.

Istabas iekārtojums norādīja uz to, ka šeit dzīvo zinātnieks: visur bija redzamas plāksnītes un papirusa tīstokļi; uz galda atradās kaut kādi dīvaini instrumenti, bet uz plauktiem, kas bija izvietoti gar sienām, — milzum daudz visdažādākās formas un lieluma stikla pudelīšu un trauku, kaltētu augu saišķi, maisiņi ar dažādiem pulveriem, kā arī kausi un izkrāsotas kastītes.

Telpas dziļumā bija redzamas vītņu kāpnes, kas veda uz torni, bet tās vidū pie liela galda sēdēja pats mājas saimnieks, noliecies pār senu papirusa tīstokli.

Tas bija kalsns gara auguma cilvēks. Pēc izskata viņam varēja dot tiklab trīsdesmit, kā piecdesmit gadus — tik ļoti viņā bija apvienojies brieduma miers ar jaunības kustīgumu un dedzību.

Viņam bija pareizi sejas panti, āda vizēja kā vecs ziloņkauls; lielajās zaļganajās acīs dega stipras, nelokāmas gribas uguns. Ērgļa deguns un mute ar plānajām bālajām lūpām piešķīra sejai bargu, pat cietsirdīgu izteiksmi.

esi sveicināts, Rameri! — viņš teica, snieg-

dams roku māksliniekam, kas zemu paklanījās. Tad,

norādījis uz krēslu, piebilda: Apsēdies un brītiņu pagaidi gribu pabeigt lasīt, šo maģisko tekstu.

rameri klusēdams apsēdas. Ar vāji ptu nepacietību viņš ēroja magu, kuram mugurā bija garš, žilbinoši balts tērps, bet galvā balts klafts, ko rotāja mirdzošs mēness attēls.

Amenhoteps bija slavens visā Memfisā ar savām neparastajām zināšanām un varenību. Viņam nebija noslēpumu nedz pagātnē, nedz nākotnē. Viņam klausīja gari im dabas spēki, vienkāršus akmeņus pār- vērzdami zelta stieņos, bet ogles — dārgakmeņos. Viņa talismani un mīlas dzērieni salieca un pakļāva pat visspītīgākos. Putni nogādāja viņa vēstījumus visur* kurp vien tos sūtīja.

Pabeidzis lasīt, Amenhoteps sarullēja papirusu un nolika to plauktā. Tad, piestūmis sev tuvāk ziloņkaula lādīti, teica: