Divas sfinkas

Sīs dīvainās un burvīgās būtnes vārds bija Erik- so, un pēc izcelsmes viņa bija grieķiete. Kādā no sadursmēm, kas bieži notika starp ēģiptiešiem un viņu nīstajiem svešzemniekiem kolonistiem, tika nogalināts Erikso tēvs. Māti viņa bija zaudējusi jau sen. Vecā radiniece, kas meiteni pieskatīja, neuzdrošinājās protestēt, kad viens no uzvarētājiem aizveda Erikso un pēc tam pārdeva verdzībā. Tolaik meitenei bija seši gadi. Viņu nopirka Amenhoteps, un, pārliecinājies, ka šajā mazajā, maigajā būtnē slēpjas liels noslēpumains spēks, mags sāka viņu izmantot * savos eksperimentos. To spīdošie rezultāti pārspēja visas viņa cerības.

Mags meiteni aizmidzināja «svētajā» miegā, kas atbrīvo cilvēka dvēseli no ķermeņa važām un atdod

tai visas brīnišķās spējas, un Erikso lasīja pagātnē un nākotnē kā atvērtā grāmatā. Viņa kļuva magam par nenovērtējamu darbarīku, bet ar laiku mazpa- mazām iekaroja ari viņa sirdi.

Amenhoteps mīlēja Erikso, taču šīs vēlīnās jūtas tomēr nebija viendabīgas. Būdams mags, viņš meiteni jo augstu vērtēja kā šķīstu jaunavu gaišreģi, okulto spēju ziņā vienreizēju būtni. Kā vīrietis viņš juta kvēlu, greizsirdības pilnu kaisli, kas kļuva aizvien stiprāka tieši tāpēc, ka nekad netika apmierināta.

Neviens no apmeklētājiem nekad nebija redzējis Erikso. Savukārt nedaudzie kalpotāji, ja arī bija viņu manījuši, neuzdrošinājās par to pat ieminēties. Jaunā meitene dzīvoja kā vientuļniece, kuras vienīgā sabiedrība bija viņas kungs un veca kalpone. Erikso daudz lasīja. Amenhoteps izklaidējās, iepazīstinādams viņu ar zinātnes noslēpumiem vai ietērpdams greznās drēbēs un izrotādams ar dārgakmeņiem. Viņš ļāva meitenei noklausīties savas sarunas ar draugiem, taču viņai bija jāsēž nišā aiz biezā aizkara, kas sargāja no ziņkārīgām acīm.

Tā viņa bija vērojusi Rameri, kas bieži viesojās pie maga, un kaislīgi iemīlējās skaistajā tēlniekā, kurš pat nenojauta par viņas esamību. Sēdēdama savā slēptuvē, viņa bija uzzinājusi par Rameri un princeses Nuitas mīlestību un maga pārdrošo ieceri savienot abus.

Erikso nemīlēja Amenhotepu, taču baidījās no viņa, jo apzinājās maga noslēpumaino varu pār sevi. Tagad viņa Amenhotepu ienīda. Greizsirdība lika uzbangot meitenes sirdī jaunām jūtām un negaidītai enerģijai. Pēdējos mēnešos viņai bija nācies daudz pārdzīvot, jo abu jauno cilvēku mīlestība bija dzimusi un attīstījusies gandrīz vai viņas acu priekšā.

Nu ir īstais brīdis, lai mēs atgrieztos nesenā pagātnē un izskaidrotu darbojošos personu savstarpējās attiecības.

Amenhotepa un Rameri draudzība bija sākusies jau sen. Tēlnieka tēvs savulaik izglāba maga dzīvību, kad viņam uzbruka kāds greizsirdīgs vīrs, kuru māca aizdomas, ka mags ar burvju dziras palīdzību atvīlis viņam sievas mīlestību.

Amenhoteps deva pajumti savam glābējam, izglītoja viņa dēlu Rameri un turpināja jaunekli atbalstīt, palīdzēdams viņam taisīt spīdošu karjeru, jo mags bija ievērojama persona Memfisā. Amenhoteps bija ļoti bagāts, tāpēc vienkāršā un pieticīgā dzīve vientulīgajā mājā tika uzskatīta par vienu no viņa dīvainībām.

Princese Nuita bija Amazisa priekšgājēja valdnieka Vahibri radiniece. Gribēdams sasaistīt savu ģimeni ar seno dinastiju, faraons saderināja Nuitu ar vienu no saviem brālēniem — princi Puarmu, kurš kaislīgi iemīlējās savā daiļajā un augstdzimušajā līgavā. Kaut gan jaunā meitene bija vienaldzīga pret Puarmu, viņa laulībām piekrita.

Visu mainīja gadījums.

Nuita smagi saslima, un viņas dzīvība karājās mata galā. Pēc faraona pavēles ataicinātajam Amen- hotepam izdevās viņu glābt.

Pēc izveseļošanās princese ieradās pie Amenhotepa, lai pateiktos viņam, un maga namā sastapa Rameri. Viņa iemīlējās no pirmā skatiena un meklēja iespēju tikties ar jaunekli. Tēlnieku uzaicināja ierasties pilī un vispirms pasūtīja veidot Nuitas, pēc tam arī viņas mirušā brāļa krūšutēlu. Tad jaunieši sāka bieži tikties pie Amenhotepa un tur tad arī deva viens otram mīlestības zvērestu.

Skaidrs, ka princesei, kuras sirdi bya iekarojis cits, laulības ar Puarmu tagad šķita neiespējamas. Kādā tikšanās reizē viņa atzinās, ka šo laulību vietā labāk izvēlētos nāvi. Rameri, kurš jau bija saņēmis

Amenhotepa solījumu visu nokārtot, nomierināja viņu, taču savu noslēpumu neatklāja.

Tāda bija situācija tajā dienā, kad sākās šis stāsts un kad Erikso uzzināja maga iecerēto plānu.

Iegrimusi domās, jaunā meitene pat nepamanīja, kā nišā kāds ieslīdēja un apsēdās guļasvietas kājgalī. Tas bija neparasti kroplīgs punduris divgadīga bērna augumā. Mājā pret viņu izturējās kā pret dzīvnieku, turklāt par viņu vienmēr ņirgājās. Nelaimīgais atrada sev aizstāvi Erikso personā un mazpa- mazām pieķērās viņai kā uzticīgs suns. Erikso zināja, ka punduris viņas labā izdarīs visu. Amenhoteps bija pilnīgi vienaldzīgs pret šo draudzību starp valdzinošo jauno meiteni un atbaidošo kropli. Un, lūk, šīs neglītās un nelaimīgās būtnes krūtīs sirds iedegās kaislē pret savu skaisto aizbildni.