Divas sfinkas

— Esmu izpildījis savu solījumu! Skaties! Šajā lādītē ir eliksīri, kuri palīdzēs tev un princesei īstenot jūsu vēlmes.

Ainenhoteps atvēra lādīti un parādīja Rameri divas pudelītes ar zelta aizbāžņiem un plānu, senām rakstu zīmēm klātu papirusa tīstoklīti.

— Vai redzi šo pudelīti? Tajā ir tāds kā šķidrs zelts; šī viela dod dzīvību. Otrā ir eliksīrs, kas izraisa nāvei līdzīgu miegu. Par to es tev jau stāstīju.

— Neaptverami ir dabas noslēpumi, kas nav pieejami cilvēka prātam, — nomurmināja Rameri, al- kaini noliecies pār lādīti. — Bet saki, kā šīs vielas jālieto un cik ilga ir to iedarbība?

— Lūk, divi auduma gabaliņi. Pietiek tos samērcēt miega zāļu šķidrumā un uzlikt uz sejas; tiklīdz cilvēks būs ieelpojis, viņš ieslīgs nāvei līdzīgā miegā un gulēs pat vairākus gadsimtus, līdz viņam ielies mutē siltu vīnu, kam pievienoti trīs pilieni šā zeltainā šķidruma. Tad aizmigušais atmostas, atkārtoju — kaut vai pēc tūkstoš gadiem — tikpat možs kā pēc parasta nakts miega. Tātad, ja princesei izdosies nemanāmi aiziet no kāzu dzīrēm, jūs mierīgi varēsit apgulties sfinksu sarkofagos. Tā viņa izvairīsies no negribētajām laulībām, un jūs abi, būdami pilnīgā drošībā un nebaidoties no vajāšanas, varēsit mierīgi gaidīt savas atmošanās brīdi. Es pats jūs sargāšu.

— Pateicos tev, gudrais Amenhotep, par tavu pretimnākšanu! Bez mazākajām šaubām es nododu tavās rokās gan savu, gan mīļotās sievietes dzīvību.

— Uz mani tu vari paļauties. Jūsu sfinksas es apsargāšu kā uzticams draugs. Ceru, ka pēc dažiem gadiem varēšu jūs atbrīvot no sarkofagiem un nodrošināt jums mierīgu un laimīgu dzīvi. Tie šķēršļi, kas tagad jūs šķir, būs zuduši. Tuvojas zīmīgi notikumi, un liela nelaime piemeklēs Kemas zemi. Svešzemju iekarotāju nekaunīgās kājas mīdīs mūsu svēto zemi. Izlaupītā, paverdzinātā zeme būs lieciniece tam, kā ies bojā tās labākie dēli. Amess aizmigs uz mūžu un nonāks pie Ozīrisa. Psammetihs, Tīfona elles izdzimums, kuru paši dievi ir iezīmējuši, mirs kaunpilnā nāvē, bet reizē ar viņu notikumu virpulī pazudīs arī princis — tavs konkurents. Kad viss daudzmaz nomierināsies, tu un Nuita varēsit atgriezties dzīvē.

— Amenhotep! Ja tev tas viss ir zināms, kāpēc tu nebrīdini faraonu? — viņu pārtrauca uztraukumā nobālušais Rameri. — Varbūt vēl ir iespējams novērst nelaimi?

— Kad un kur tu esi redzējis, ka cilvēku slava vai vara būtu spējušas apturēt notikumus, kurus paredzējuši nemirstīgie? — mierīgi atbildēja Amenhoteps. — Tici man, sargā pats savu likteni, bet tautām ļauj iet to ceļu, kuru tām sagatavojusi Nesatricināmā Griba. Tagad ejam! Paēdīsim kopā vakariņas un stiprināsimies ar kausu laba vīna. Tev jāsaudzē savi spēki. Ne jau tāpēc es atklāju tev nākotni, lai tevi satrauktu un apbēdinātu.

— Es nedrīkstu būt vājš, ja reiz tu mani tā atbalsti! Ļauj uzdot tev vēl vienu jautājumu: vai tu vari kopā ar mani atnākt uz piramīdu?

— Princis arī mani ir ielūdzis uz kāzām, tāpēc man nebūs grūti iejukt pūlī un novērot, kurā brīdī nozudīs princese. Tad es nemanīts aiziešu un izdarīšu visu, kas vajadzīgs.

Abi sarunbiedri piecēlās un izgāja no maga darbistabas. Kad soļu troksnis pieklusa, aizkars zāles otrā galā pašķīrās un parādījās sievietes galviņa. Uzmetusi ātru skatienu istabai un pārliecinājusies, ka tā tukša, sieviete līdzīgi ēnai slīdēja uz Amenho- tepa galda pusi.

Šī sieviete, vēl gluži bērns, bija brīnumains radījums. Slaida, maiga, gaisīga — viņa drīzāk atgādināja vīziju, nevis dzīvu būtni ar miesu un asinīm.

Caurspīdīgā auduma tunika tikai mazliet apslēpa viņas daiļo augumu. Klaidā palaistie gaiši rūsganie mati sniedzās līdz ceļiem, un to kuplums viņas mazo, gaišo sejiņu, kas līdzinājās kamejai, darīja valdzinoši skaistu. Lielās safīrzilās acis, ko ieskāva garas melnas skropstas, mirdzēja, bet mazā sārtā mutīte pauda enerģiju.

Sarauktās uzacis un cieši sakniebtās līipas liecināja, ka viņa ir par kaut ko norūpējusies. Pārlaidusi vērtējošu skatienu galdam, viņa aizslīdēja līdz lādei, kas stāvēja pie sienas un bija pilna ar dažādām tukšām stikla pudelītēm, un izvēlējās divas vismazākās Atgriezusies pie galda, viņa atvēra ziloņkaula lādīti un daļu no t^jā noglabāto pudelīšu satura ielēja savos stikla trauciņos. Pēc tam, tikpat viegli un ātri kā nākusi, nozuda aiz aizkara, kas slēpa dziļu nišu. Tur atradās guļasvieta, galds un taburete. Mazas šauras durvtiņas labajā pusē veda uz kādu istabu.

Rūpīgi noglabājusi abas pudelītes savā jostā, jaunā meitene iekrita guļasvietā un, paslēpusi seju spilve- noSj iegrima pārdomās.