Divas sfinkas

Iegrimis aprēķinos, Valērijs nebija pamanījis atveramies durvis un nebija dzirdējis vieglos soļus. Pagāja vairākas minūtes, pirms meita iedrošinājās viņu uzrunāt.

Valērija bija skaista meitene: gara auguma, slaida, ar pareiziem sejas pantiem un blāvu ādas krāsu. Viņai pietrūka jaunības svaiguma un jautras pārgalvības. No viņas dvesa skumjš domīgums.

— Sveika, meitiņ, — Valērijs atbildēja. Noskūpstīja viņu uz pieres un apsēdināja. — Es tevi ataicināju, lai paziņotu par lielu laimi. Kajs Marcijs

Dolabella lūdza tavu roku savam vienīgajam dēlam Gailam, un es devu savu piekrišanu. Pēc sešām nedēļām mēs dosimies uz Romu, bet pēc pāris mēnešiem nosvinēsim kāzas.

Nāves bālums ieplūda Valērijas sejā, un no acīm izsprāga asaras.

— Nē, nē, es negribu precēties! — aiztrūkstošā balsī viņa izsaucās, lūdzoši izstiepdama rokas pret tēvu. — Es vēlos palikt kopā ar tevi!

Valērijs, savilcis uzacis, jautāja:

— Paskaidro, lūdzu, kāpēc tu pretojies tik izdevīgai savienībai!?

— Es nevēlos! Es ienīstu laulību! — atkārtoja Valērija, uztraukumā aizmirsusi bailes, ko parasti juta tēva klātbūtnē.

Valērijs aizsmakušā balsī iekliedzās:

— Nelaimīgā, ko tu iedrošinies teikt! Tu ienīsti laulību — to, kas sievietei ir pats svētākais, pats godpilnākais? Vai tikai neesi kļuvusi par kristieti? Vai tikai tev nav sagrozījusi galvu tā nolādētā sekta, iedvešot nepatiku pret laulību?

Valērija klusēja. Tad tēvs viņu spēcīgi sapurināja un atkārtoja:

— Atzīsties! Atzīsties! Vai tiešām tu esi iedrošinājusies apkaunot manu vārdu, pievienojoties šim nabagu un prātā jukušo pūlim? Runā taču! Atzīsties! Vai arī tev ir mānija uz moceklību? Tad zini, ka es tevi nogalināšu pats savām rokām, bet nepieļaušu, lai forumā pletne dancotu pa tavu muguru vai arī lai gladiatori vilktu tavu sakropļoto un asiņaino ķermeni pa arēnas smiltīm!

Viņš pieskrēja pie sienas, norāva sīriešu dunci ar līku asmeni un, draudīgi to vicinādams, metās pie Valērijas, kura, bailēs sastingusi, nokrita uz ceļiem. Tajā mirklī viņš patiesi bija briesmīgs: seja saviebta, acis pieplūdušas asinīm, bet lūpu kaktiņos trīcēja putas.

— Atzīsties un mirsti, ja esi kristiete! — viņš atkārtoja pērkondimdošā balsī.

— Nē, es neesmu kristiete, — nomurmināja Valērija. — Bet es nepazīstu Dolabellas dēlu. Es nespēju mīlēt nepazīstamu cilvēku un gribu palikt kopā ar tevi.

Valērija roka nolaidās, un duncis nokrita uz grīdas. No viņa krūtīm izlauzās neaprakstāma atvieglojuma nopūta.

— Tik vien tās vainas? Tādā gadījumā izmet no galvas šīs muļķības. Vīrs tev vairs nebūs svešs, turklāt Galls ir pietiekami skaists un labi audzināts, lai spētu iekarot sievietes sirdi. Par tavām laulībām viss jau ir izlemts.

Tēvs piecēla Valēriju kājās, un viņa klusēdama, galvu zemu noliekusi, grīļodamās izgāja no kabineta. Nokļuvusi savā istabā, viņa zaudēja samaņu. Tajā pašā vakarā meitenei sākās drudzis, viņa murgoja, un viņas dzīvība ilgu laiku bija apdraudēta. Kad pēc vairākām nedēļām Valērija varēja piecelties no gultas, viņa izturējās pilnīgi mierīgi un bez kādiem iebildumiem sāka gatavoties braucienam uz Romu. Tagad viņa alka pēc iespējas ātrāk tikt projām no tēva Arī līdz viņai bija nonākušas baumas, kas klīda starp vergiem, par mātes dīvaino nāvi. Tagad viņa nešaubījās, ka māti nogalinājis tēvs.

Šādā noskaņojumā viņa devās uz Romu.

Jau pirmajā dienā Valērijs aizgāja pie drauga, lai vienotos par saderināšanās laiku. To noteica uz parītu, jo Galls varēja atgriezties tikai ceremonijas priekšvakarā.

Kad Valērija, mierīga un koncentrējusies, ieradās bazilikā, tur jau bija sapulcējušies radinieki, draugi un cita izmeklēta publika. Arī senators ar dēlu bija klāt. Pēc senas paražas ceremonijai bija izraudzīta dienas pirmā stunda, jo tā, kā tika uzskatīts, solīja laimīgu savienību.

Galls bija izskatīgs divdesmit septiņus gadus jauns cilvēks — slaids, izveicīgs, gudrs un izglītots. Romā viņš tika augstu vērtēts. Pret savām laulībām jauneklis izturējās vienaldzīgi un neko neiebilda. Jaunā meitene, kuru tēvs bija izvēlējies, nāca no senas patriciešu dzimtas, bija bagāta un, kā runāja, ari skaista. Ar to Gailam pilnīgi pietika, jo viņa sirds bija brīva.

Un tomēr brīdī, kad jauneklis ienāca Valērija mājas bazilikā, lai noslēgtu laulības līgumu ar sievieti, kuru tikai tagad pirmoreiz ieraudzīs, viņu pārņēma dīvaina ziņkāre un bailes. Galls nervozi un nepacietīgi skatījās uz durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt līgavai. Kad viņa parādījās, kautrīgi nolaidusi acis, Gailam gandrīz izlauzās sajūsmas kliedziens. Viņš nebija iedomājies, ka Valērija varētu būt tik daiļa, un viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis kaut ko tik apburošu.

Valērijs pieveda meitu pie līgavaiņa. Meitenes sirds sāpīgi sitās krūtīs un galva vēl aizvien bija noliekta. Vienīgi tad, kad kāda roka stingri saspieda viņas rociņu un jauna skanīga balss viņu uzrunāja, Valērija uzdrošinājās paskatīties uz cilvēku, ar kuru tagad savienosies uz mūžu. Galls klusi, lai nedzirdētu pārējie, jautāja:

— Valērija, vai tu nevēlies paskatīties uz mani, lai pateiktu, ka nejūti pretīgumu, nākot pie manis par sievu?