Divas sfinkas

Iestājās dziļš klusums, ko šad tad pārtrauca vienīgi guļošo skaļie elpas vilcieni. Erikso tomēr negulēja un lietišķi apsvēra, kā nokļūt pazemē. Vispirms viņa bija nolēmusi iekļūt slepenajā istabā, kuras atslēgu bija paņēmusi līdzi. Tur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Amenhotepa dārgumiem. Erikso gribēja paņemt no šīs krātuves, cik vien būs viņas spēkos panest, jo tādējādi cerēja nodrošināt sev neatkarīgu stāvokli. Pēc tam viņa nodurs magu vai arī aizdedzinās drapērijas, lai viņš sadegtu. Tā viņa atbrīvosies no Amenhotepa uz visiem laikiem. Lai Rameri tad atrod maga kaulus un apglabā tos, godinot, kā vien vēlas, ja tas viņam sagādā gandarījumu.

Apmēram stunda pagāja, apcerot šo plānu. Beidzot bija pienācis laiks rīkoties. Kaut tikai viņa varētu būt droša, ka Rameri ir aizmidzis. Meitene ieklausījās, un viņai šķita, ka dzird dziļu un vienmērīgu elpošanu. Dienā noguris, viņš, protams, guļ kā beigts. Erikso klusu piecēlās, iededza mazu lukturīti, ko bija laikus sagādājusi, ietinās tumšā apmetnī un kā ēna izslīdēja no istabas.

Taču viņa bija kļūdījusies. Rameri negulēja. Arī viņu nodarbināja savas domas. Pēkšņi tēlnieks pamanīja, ka jaunā meitene ļoti uzmanīgi aizdedz lukturi un tramīgi ieklausās viņa elpošanā.

Ieintriģēts viņš izlikās guļam. Kad Erikso izgāja no istabas, arī viņš piecēlās un iztālēm sāka viņai sekot. Rameri ļoti gribēja uzzināt, kurp viņa tik noslēpumaini taisījās doties, turklāt vēl naktī. Viņam par lielu pārsteigumu Erikso taisnā ceļā devās pie granīta bluķa, kur viņš bija meiteni atradis dienā. Neaizg^jusi līdz bluķim, Erikso nolika lukturi zemē un, kā Rameri šķita, pacēla lielu akmeni. Kad tēlnieks piezagās tuvāk, viņš aiz pārsteiguma sastinga: granīta bluķī bija izveidojusies tik liela sprauga, ka pa to varēja ieiet cilvēks. Dziļumā bija manāmi kāpņu pakāpieni. Erikso atnestais akmena bija ielikts durvīs, lai tās neaizvērtos.

Ne mirkli nešaubīdamies, tēlnieks sāka kāpt pa kāpnēm lejā. Vāri mirguļojošs gaismas stars liecināja, ka Erikso iet pa priekšu.

Nokāpis pazemē, Rameri ieraudzīja spraišļotu koridoru, kura galā Erikso pazuda nākamajās durvīs. Lai gan tajā pašā brīdī iestājās tumsa, viņš gandrīz skriešus metās uz priekšu un satvēra durvju rokturi. Tās tik viegli atvērās, ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un paklupa uz sliekšņa. Nākamajā mirklī Rameri pārsteigts apstājās un ar pūlēm apvaldīja apbrīnas kliedzienu: viņa priekšā pavērās pazemes galerija ar kristāla kolonnām, apgaismota kā dienā. Visapkārt bija daudz neparastu un interesantu lietu. Lai kā viņam gribējās to visu apskatīt, taču laika tam nebija, jo Erikso neatskatīdamās turpināja skrējienu. Tagad Rameri vairs nešaubījās, ka viņas mērķis ir sasniegt telpu, kurā guļ Amenhoteps. Tēlnieks nojauta, ka Erikso niknums, kā arī apstāklis, ka viņa bija slēpusi no Rameri savu atklājumu, magam neko labu nesola. Nepievērsdams vairs uzmanību brīnumainajai apkārtnei, Rameri sekoja Erikso, cenzdamies palikt nepamanīts. Meitenei pat prātā nenāca, ka viņai kāds varētu sekot. Iegrimusi savās domās, viņa izskrēja cauri otrai zālei, tad — svētvietai, līdz beidzot uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie smaga aizkara, kas sedza ieeju Amenhotepa gu- ļamtelpā.

Mirkli svārstījusies, meitene iegāja telpā. Rameri steidzīgi sekoja. Viņš nokļuva grezni iekārtotā istabā, ko vāji apgaismoja divas bronzas lampas uz augstām pamatnēm. Telpas dziļumā līdzās galdam novietotajā guļasvietā bija redzams cilvēka ķermenis. Viņa seju kl^ja balts audekls.

Drebošu sirdi Rameri paslēpās un vērīgi sekoja katrai Erikso kustībai. Meitene nolika lukturi uz grīdas un lēni tuvojās guļasvietai. Vēl brīdi viņa neizlēmīgi stāvēja, tad droši norāva audeklu, atklādama Amenhotepa seju. Viņš izskatījās kā miris. Acis bija aizvērtas. Kamēr Erikso domīgi stāvēja līdzās magam, Rameri ievēroja, ka uz galda atrodas duncis ar kaltu rokturi. Tā asmens spoži mirdzēja lampas gaismā, it kā tikai vakar būtu meistara darināts.

Noliekusies pār guļošo, Erikso skatījās viņā ar nepielūdzamu naidu.

— Nekad vairs nepamodīsies tu, Amenti izdzimums! Mirsti, pirms tevi atrod! Ej bojā līdz ar savu nolādēto zinātni! — viņa skaļi iekliedzās. Paķērusi no galda dunci, Erikso atvēzējās, taču Rameri zibenīgā lēcienā nokļuva viņai līdzās, izrāva no rokām ieroci un, atgrūdis meiteni sāņus, nostājās pie gultas, gatavs aizsargāt savu aizbildni.

— Ak tu, nekrietnā! Tu kā ķirzaka šeit ielavījies, lai nogalinātu savu labvēli. Tad, lūk, kāpēc tu no manis slēpi, ka esi atradusi ieeju pazemē! — viņš iesaucās lielās dusmās.

Erikso dažus soļus atkāpās, kļuva pilnīgi bāla un abām rokām saķēra galvu. Auksti sviedri noklāja visu viņas ķermeni. Meitene saprata, ka viss pagalam.

— Rameri! Neprātīgais! Kāpēc tu neļauj man nogalināt šo mums abiem tik bīstamo radījumu? — viņa iekliedzās izmisīgā balsī. Nokritusi uz ceļiem, viņa lūdzoši izstiepa pret tēlnieku rokas.

— Nekavē mani! Mums nāksies piedzīvot lielas bēdas, ja šis cilvēks, tik visspēcīgs savās zinībās, atvērs acis! Mans instinkts pareģo mūsu bojāeju.