Divas sfinkas

Viņš paņēma svečturi un devās uz svētvietu. Nolicis to atpakaļ uz ziedokļa, mags piegāja pie sienas un nospieda atsperi. Tūlīt pat atvērās neliels sienā paslēpts skapītis, no kura Amenhoteps izņēma krūku, kausu un lādīti, kas bija rotāta ar zeltu un dārgakmeņiem. Tad viņš kopā ar Rameri devās uz blakus zāli, kas arī tagad bija gaismas pielijuši. Apsēdies pie maza apzeltīta galda, mags aicināja Rameri apsēsties līdzās un līksmi teica:

— Kamēr es pusdienošu, pastāsti man, ko tu dari, kā dzīvo tu un šis viltīgais skuķis, kurš izstrādājis ar mums tik ļaunu joku. Draugs, mēģini saprast, cik briesmīgi ir Visuma negrozāmie likumi: tie nekad nepieļauj izņēmumu. Viela, kuru radīju un tev iedevu, pilnā mērā iedarbojās arī uz mani neatkarīgi no manām zināšanām un pārliecības, ka būšu spējīgs tai pretoties.

To teikdams, Amenhoteps atvēra lādīti, kuras iekšējās sieniņas bija darinātas no kristāla. Lādīte līdz pusei bija piepildīta ar kaut kādu lipīgu tumši sarkanu vielu. Ar mazu karotīti, kas bija piestiprināta pie lādītes vāka, Amenhoteps paņēma no šīs masas rieksta lieluma gabaliņu un norija to. Tad viņš attaisīja krūku un iepildīja kausā pēc izskata dīvainu šķidrumu, kas nebija līdzīgs nedz pienam, nedz vīnam, taču izplatīja spēcīgu un patīkamu aromātu.

Mierīgi iekārtojies krēslā, viņš malkoja savādo dzērienu un klausījās tēlnieka stāstījumu par to, kā Galls atradis sfinksas un Nuitas mūmiju. Rameri pieminēja arī dīvaino noslēpumu, kas apvija princeses nāvi, pastāstīja par rētām un apdeguma pēdām, kas klāja viņas ķermeni.

— To es tev varu izskaidrot, — sacīja Amenhoteps. — Pēc tavas pazušanas Nuitas sāpes bija neremdināmas, tāpēc viņa devās uz Abidosu, lai lūgtu padomu dieviem. Tajā laikā es visiem spēkiem pūlējos atbrīvoties no sastinguma, kas mani bija pie- kalis pazemei. Mana dvēsele, kas bija izrāvusies no ķermeņa, visur meklēja tā atbrīvošanas iespējas. Nuitas svētceļojums man šķita piemērots brīdis, un es viņai parādījos dieva kapenēs, lai atklātu, ka tu guli sfinksā. Tagad vairs neatceros, kāda iemesla dēļ neprātīgā satvēra manu roku. Tas arī bija viņas bojāejas cēlonis. Izplatījuma uguns, ar kuru biju piepildīts, nogalināja viņu kā zibens spēriens un radīja drausmīgos apdegumus, ko redzēji. Skaties!

Amenhoteps atmeta plato piedurkni un izstiepa roku. Uz ādas bija redzams tumšs sievietes rokas nospiedums.

— Pretsitiens bija tik spēcīgs, ka mani apdullināja un atmeta atpakaļ ķermenī. Biju tik ļoti novājināts, ka iekritu tādā kā nebūtībā, no kuras tu mani pamodināji.

Kad satraukums bija pierimis, Rameri turpināja aprakstīt savu un Erikso dzīvi legāta namā.

— Lai viņa paliek pie saviem jaunajiem draugiem! Es neizvirzīšu savas tiesības uz viņu. Nevēlos savā mājā ielaist sievieti, kura tik ļoti ienīst mani, ka pat gatava nogalināt, — piebilda Amenhoteps. — Tu, iespējams, nāksi dzīvot pie manis, kad iekārtošos. Mēs esam tuvāki viens otram nekā svešzemnieki, kas devuši tev pajumti. Tu droši vien rit vēlēsies atgriezties Aleksandrijā.

— Nē, skolotāj! Vispirms es gribu uzmeklēt vietu, kur atradās mana māja. Pirms aizmigt ilgajā miegā, es tur apraku savas dārglietas, vērtīgākos traukus un zelta gredzenus. Ja vien iespējams, es gribētu to visu atrast. Ir tik grūti dzīvot, ja tev nav nekā sava.

— Pareizi! Vienīgi nav vērts rakņāties drupās tādu sīkumu dēļ. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to visu kāds sen varbūt jau ir nozadzis. Mans pienākums ir atlīdzināt tev to, ko esi zaudējis manas vainas dēļ. Iesim, un pats varēsi izvēlēties!

Šokēts un reizē laimīgs Rameri sekoja savam labvēlim. Kāda neliela telpa bija pilna ar ārkārtīgi vērtīgām lietām. Starp citām mantām atradās arī vienas viņa darinātās sfinksas miniatūrmodelis.

— Es nevēlos neko ņemt no tādas bagātības! Neviens neticēs, ka nabadzīgam tēlniekam varēja kaut kas tāds piederēt, — nomurmināja Rameri.

— Manuprāt, neviens nav spējīgs pārbaudīt, kas piederēja Rameri — Amazisa laikabiedram, — smaidīdams atbildēja Amenhoteps. — Es pats izvēlēšos, bet tu rīt noorganizē izrakumus blakusmājā — tajā vietā, kur ieraudzīsi sarkanus ķieģeļus. Tur tu atradīsi visu, ko tev novēlu, un neviens nevarēs noliegt, ka to visu esi atradis zem savas kādreizējās mājas drupām.

— Amenhotep, kā lai tev pateicos par tavu patiesi karalisko atigstsirdību? — sacīja Rameri. — Ja tu neuzskatītu manu lūgumu par pārdrošu, tad uzdāvini man arī šo mazo sfinksu ar mīļās Nuitas seju — šo modeli, ko es pēc tava norādījuma izgatavoju no brīnišķīga man nezināma materiāla, kas bija kā vasks salīdzinājumā ar akmeni.

— Tavs lūgums ir tik pieticīgs, ka es labprāt to izpildīšu. Rīt tu atradīsi sfinksu kopā ar citām lietām. Bet tagad paliec sveiks, Rameri! Ej atpūties! Pēc kāda laika tu par mani saņemsi ziņu.

r*

Amenhoteps pavadāja tēlnieku līdz pašai izejai. Atvadoties Rameri iesmējās:

— Es sarīkošu lielisku scēnu nekrietnajai Erikso par viņas noziedzīgajiem nodomiem.

— Tu viņu atradīsi aizmigušu. Lūdzu, nepiemini mani ne ar vārdu. Es vēlos, lai viņa neko neuzzina par to, kas notika starp mums.