Divas sfinkas

Lielās zāles, kurās vairs nebija mākslas darbu, kas tās agrāk greznoja, izskatījās tukšas. Visa māja šķita kā izlaupīta.

— Vai tad šeit nav kalpotāju? — jautāja Valērija, izbrīnīta par valdošo klusumu un tukšumu.

— Gandrīz visi bija kristieši, un viņus arestēja, — atbildēja kareivis.

Kaut kur skanēja smiekli un skaļas balsis. Kareivis ieveda Valēriju zālē, kur divi citi kareivji kopā ar divām sievietēm sēdēja pie galda un dzīroja.

Ieraugot patricieti, visi uzlēca kājās. Kad Valērija jautāja, kur atrodas Lēlija, viena no sievietēm paraustīja plecus:

— Tepat līdzās — savā istabā. Ārā nenāk un caurām dienām lūdzas savu krustā sisto Dievu. Mums pavēlēts viņu netraucēt, vienīgi raudzīties, lai pie viņas neielavās kāds kristietis. Tā nu mēs viņu sargājam. Atļauj, cienītā kundze, paziņot viņai par tavu ierašanos.

— Tas ir lieki. Es pati iešu. Parādi, kuras ir viņas istabas durvis.

Valēriju pārņēma žēlums un līdzjūtība, kad viņa iegāja nabadzīgi iekārtotajā istabā. Tumšie aizkari bija pa pusei nolaisti, un istabā valdīja krēsla. Pie tālākās sienas iepretī nišai jauna meitene, vēl gluži bērns, bija noslīgusi uz ceļiem un, rokas salikusi, dedzīgi skaitīja lūgšanu. Viņas skatiens bija pievērsts nišas dziļumā piekārtajam melnkoka krastam, uz kura bija attēlots krastā sists cilvēks.

Zīmējums bija lielisks — ne tik daudz izpildījuma, cik tajā iemiesotās iedvesmas ziņā. Dievišķi skaistajā Kristus sejā bija jaušama neparasta lēnprātība un pacietība, bet viņa dziestošajā skatienā bija tik daudz žēlsirdības un mīlestības, ka tam vajadzēja balstīt un mierināt ikvienu, kurš ticot viņā lūkojās.

Valērija bija pārsteigta, ka asaru un izmisuma vietā, ko viņa bija domājusi ieraudzīt, Lēlijas sejā un acīs virmoja mierīgs prieks. Tas bija brīnišķīgs bērns — slaida un maiga meitene ar pareiziem sejas pantiem un bieziem tumšiem matiem. Vienkāršais baltais vilnas auduma tērps iezīmēja viņas skaisto augumu.

Pagaidījusi kādu bridi, līdz jaunā kristiete beigs lūgšanu, Valērija pieliecās un viegli pieskārās viņas plecam.

Lēlija nodrebēja un pagriezās. Acīmredzot patri- cietes labsirdīgā un skaistā seja iedvesa meitenei uzticību un simpātijas, jo viņa piecēlās, pastiepa roku un smaidot sacīja:

— Tu laikam esi legāta Galla sieva Valērija. Šķiet, jūsu mājā prokonsuls ir pavēlējis man dzīvot.

— Jā, esmu atbraukusi tev pakaļ, Lēlij. Saki, vai tu man sekosi bez riebuma?

, —Es labprāt iešu tev līdzi. Lai gan tu esi elku pielūdzēja, godājamā kundze, es tavās acīs redzu visus kristiešu tikumus, — dedzīgi atbildēja Lēlija.

Ievezdama Lēliju savā namā, Valērija cerēja iegūt meitenes uzticību un mazpamazām novērst viņu no liktenīgās ticības. Prokonsuls vēlējās Lēliju apprecināt, lai jaunie pienākumi liktu viņai aizmirst bīstamos maldus. Taču ar jauno kristieti bija ļoti grūti saprasties. Jau no pirmajām ierašanās dienām Lēlija noslēdzās sevī, un viņas izturēšanās veids izslēdza jebkādu intimitāti. Meitene bija nerunīga, atturīga un pieklājīga pret visiem, taču konsekventi izvairījās no Erikso, kuras kvēlais skatiens, milzīgais clzīves- spars un alkas pēc baudām viņu biedēja.

Toties ar Valēriju viņa sarunājās labprāt. Patricie- tei gan neizdevās pārliecināt savu audžumeitu un atkal pievērst viņu senču ticībai, toties Valērija daudz uzzināja par kristiešu ticību, jo šajā jomā Lēlija bjja daiļrunīga. Meitenes acis iedegās, kad viņa stāstīja savai uzmanīgajai klausītājai par Kristus zemes dzīvi, par Viņa dievišķo mācību, par Viņa žēlsirdību un nāvi pie krusta, lai izpirktu pasaules grēkus. Viņa jūsmoja par atsacīšanās prieku, pauda nicinājumu pret zemes dzīves baudām un slavināja nāvi— tiesa, smagu pāreju, taču šis smagums, viņasprāt, bija nieks salīdzinājumā ar to debesu svētlaimi, kas gūstama caur moceklību.

Šādas sarunas dziļi un bīstami iespaidoja Valērijas dvēseli brīdī, kad viņa sāka apjaust, ka jūt pret Rameri kaut ko vairāk par draudzību. Patri- ciete cīnījās pret šo noziedzīgo vājību ar visu viņai piemītošo enerģiju.

Reiz Valērija ar Lēliju kā parasti tērzēja, kad pie viņām pienāca Rameri. Lēlija piesardzīgi apklusa, taču patriciete viņu nomierināja. Patiesā interese, kādu Rameri izrādīja, kā arī daži godpilnas sajūsmas vārdi par viņas ticību, kas spēj apveltīt savus piekritējus ar tādu neparastu varonību, drīz vien radīja jaunajā kristietē simpātijas pret tēlnieku. Viņa pamazām sāka Rameri uztiepties. Kad viņš izteica Lēlijai līdzjūtību sakarā ar smago zaudējumu, viņa noraidoši pakratīja galvu un, acīm mirdzot, atbildēja:

— Es nesēroju par saviem vecākiem! Pirmkārt, tādēļ, ka zinu: viņiem tagad ir augstāka dzīve. Otrkārt, tāpēc, ka es viņus redzu katru dienu. Tiklīdz es iedziļinos lūgšanā, viņi man parādās, gaismas apspīdēti. Viņu sejas staro mierpilnā priekā, un viņi stāsta man par tā Kunga diženumu, par bezgalīgo svētlaimi, ko bauda, un apgalvo, ka nāves stunda nes atbrīvošanos no zemes dzīves važām.