Divas sfinkas

Svītrainās zīda drānās tērpies kalpotājs veda viņu pa platām kāpnēm, cauri vairākām ārkārtīgi grezni iekārtotām zālēm. Šajā mirklī Rameri vēlējās, lai viņam būtu vismaz desmit acu, kas spētu reizē uztvert visu šo telpu burvību. Visur bija daudz ziedu, un gaisā virmoja spēcīgs, patīkams aromāts.

Pie smaga, zeltītām bārkstīm rotāta aizkara kalpotājs apstājās un ar žestu aicināja tēlnieku turpināt ceļu vienam. Samulsušais Rameri iegāja nākamajā istabā un pārsteigts apstājās uz sliekšņa. Viņš bija nokļuvis nelielā pusapaļā zālē ar perlamutra sienām. No tumši zilajiem kupolveidīgajiem griestiem nokarājās un pa sienām aizvijās pērļu un tirkīza ziedu virtenes ar zeltītām lapām. Aizkari no mirdzoši zila zīda bija izšūti ar sudrabu un izrotāti pērlēm. Smalkās mēbeles, kas bija apvilktas ar to pašu mirdzoši zilo zīdu, zvīļoja dārgakmeņu inkrus- tācijās. Istaba bija maigi zilganas gaismas pielijuši. Dīvainas formas vāzēs bija balti, lilijām līdzīgi ziedi. Rameri kā apburts stāvēja pie durvīm. Pēkšņi no kāda dīvāna piecēlās gara auguma slaids, baltās drānās tērpies vīrietis, kuru tēlnieks savā satraukumā nebija pamanījis.

— Kas ar tevi notiek, Rameri? Tu, šķiet, esi pārvērties par statuju, — viņu atskurbināja skanīga, labi pazīstama balss.

— Amenhotep, tas esi tu! — viņš iesaucās, mezdamies maga apskāvienos.

— Es pats! Vai tad es tev neteicu, ka tu saņemsi no manis ziņu, tiklīdz būšu iekārtojies?

— Tava iekārtošanās ir lieliska: tā jau ir īsta sapņu valstība! Atzīstos, es nedomāju, ka esi tik bagāts!

— Bagātība ir nosacīts jēdziens, — mags pasmaidīja. ' — Vajadzēja taču parūpēties par šiem greznumiem, lai mazliet izklaidētu labos aleksandriešus, kuriem gribu sarīkot svētkus savā namā. Tagad iesim uz manām personiskajām istabām — tur es jūtos daudz labāk.

Viņi izgāja cauri vēl dažām zālēm, kas bija tikpat greznas un oriģinālas. Beidzot mags apstājās pie sienas, kuras centrā bija brīnišķīgs ēģiptieša galvas veidojums. Viņš pieskārās kādai vietai galvassegas rotājumā, un tūlīt pat atvērās apslēptas durvis, pa kurām viņi iegāja plašā zālē, ko apgaismoja tikai dažas lampas uz augstām pamatnēm, tādēļ tur valdīja puskrēsla.

Rameri nojauta, ka tā ir maga laboratorija. Plašā un dziļā nišā stāvēja upuraltāris garu izsaukšanai. Uz galdiem un paliktņiem atradās dīvaini instrumenti, bet plauktos — papirusa tīstokļi un visdažādākās formas un izmēra kastītes un trauciņi. No aizdegtajiem trijkājiem plūda brīnumjauks un Rameri labi pazīstams aromāts.

— Šeit es patiesi esmu mājās, tajā pasaulē un tādos apstākļos, kādi man vislabāk patīk, — teica Amenhoteps, ar baudu atlaizdamies kādā vienkāršā, ērtā krēslā pie galda, kas bija apkrauts ar tīstokļiem un plāksnītēm. — Manuprāt, šeit ir daudz labāk nekā tajās zālēs, kas tev šķiet tik brīnišķīgas. Tur ir spilgta gaisma, košas gleznas un tracinošs troksnis, kad sanāk viesi.

— Es nepiekrītu tik skarbai tavas lieliskās pils kritikai. Lai cik pārpilna ar zinību noslēpumiem ir šī telpa, es tomēr dodu priekšroku perlamutra istabai, — smiedamies atbildēja Rameri. — Starp citu, kāpēc tu mainyi vārdu un dēvē sevi par indiešu princi Asgartu?

— Man ir īpašumi Indijā, un es tur dažkārt pavadu vairākus gadus. Tur man ir skolnieki, un tur mani pazīst kā Asgartu, tāpēc man ir tiesības saukties šai vārdā. Bet tagad pietiek runāt par mani! Labāk pastāsti, kā tu dzīvo! Vai Erikso ir nomierinājusies, redzēdama, ka es neatgriežos?

— Domāju, ka sirds dziļumos viņa nav mierīga un baidās tevi atkal ieraudzīt. Viņa, protams, jūtas vainīga, tomēr es nekādi nesaprotu, kāpēc viņa tik ļoti baidās no tevis — labākā, viedākā un augstsirdīgākā cilvēka un varenākā maga, ar kura aizbildnību viņai btītu jālepojas?

— Pats redzi, cik zemu Erikso vērtē to visu, dodot priekšroku tavai jaunībai un dedzīgajām melnajām acīm.

— Tas tāpēc, ka viņa ir muļķe! — nosarkdams iesaticās Rameri.

— Tāpēc, ka viņa ir sieviete! Un es nebūt nepeļu viņas gaumi. Esmu iecerējis sarīkot vairākas viesības, uz kurām noteikti ieradīsies arī Erikso un pazīs mani. Tad arī pateikšu, ka man nav ne mazākās vēlēšanās, lai viņa atgriežas pie manis, un ka es dodu viņai iespēju izbaudīt brīvību.

Mazpamazām saruna ievirzījās mākslas un politikas gultnē. Rameri ar rūgtumu ieminējās par savas dzimtenes sabrukumu, par Ozīrisa kulta gāšanu, par to, ka tas visur nomainīts ar jaunām dievībām. Sai sakarībā viņš ierunājās par kristiešiem un viņu vajāšanu Ar līdzjūtību, kādu viņam, iedvesa šī jaunā ticība, Rameri pastāstīja par dažām briesmīgām ainām, kuru liecinieks viņš bijis prefektūrā un forumā.