Divas sfinkas

Rameri, būdams dedzīgs Ozīrisa pielūdzējs un kā jau ēģiptietis, kas audzis sava laika reliģiozajā pasaulē, bjja izbrīnīts un satraukts par visu dzirdēto un redzēto. Ar dziļu interesi, bet dažbrīd ar šausmām viņš apmeklēja arēnas un prefektūru, vēroja nāvessodu izpildi un pusdienojot stāstīja par saviem iespaidiem legātam, kurš dažkārt cietsirdīgi ņirgājās par Rameri entuziasmu. Galla uztverē kristieši bija sabiedrībai bīstami sektanti, valsts un noteiktās kārtības ienaidnieki, klaidoņu, zagļu un neprāšu banda, kas veikli ievilina savos tīklos bagātos, lai izmantotu viņu īpašumu savas draudzes labā. Vi^u izturību, paciešot mocības, Galls izskaidroja ar maģijas ietekmi, jo visus kristiešus uzskatīja par ļauniem burvjiem.

Vīra uzskati, viņa naids un dziļais nicinājums pret apspiestajiem ļoti nomāca Valēriju. Jaunā sieviete juta žēlumu un patiesas simpātijas pret kristiešiem. Kristīgajai ticībai bija pievērsusies viņas māte, par kuru Valērija bija saglabājusi neparasti gaišas un spilgtas atmiņas un kuras nāve bija smags trieciens viņas sirdij.

Nevarēja būt tā, ka ticība, ko bija pieņēmusi māte un kas radīja šos varoņus, kuri nicināja nāvi un ciešanas, bet mocības uzskatīja par svētlaimi, ir tik nesaprotama un pelna tādu izsmieklu un nici- nājumu.

Valērija dedzīgi vēlējās uzzināt kristiešu ticības noslēpumus un iepazīties ar tās kulta īpatnībām. Viņa neuzdrīkstējās vērsties pie vīra ar šādu jautājumu, bet visi kristieši no legāta mājas bija padzīti. Rameri stāsti par to, ko viņš redzējis un dzirdējis kristiešu procesu laikā, vēl vairāk iekvēlināja viņas interesi un ziņkāri. Turklāt Valērija izmisīgi centās sevi novērst no domām, kas aizvien biežāk un biežāk viņu mocīja.

Viņas sirdī nodevīgi bija iezagusies mīlestība pret Rameri. Tēlnieka skaistums, talants un, visbeidzot, fantastiskais oreols, kas viņu apņēma, iedarbojās uz Valērijas iztēli, un viņas jaunā sirds, kuru neapmierināja Galla sirsnīgā pieķeršanās un kuru bieži aizvien uzstājīgāk aizvainoja viņa neuzticība, pieteica savas tiesības.

Pagaidām šīs jūtas bija neskaidras un haotiskas, tās drīzāk līdzinājās dedzīgai tieksmei pēc kaut kā nezināma. Bija jānāk apjausmai, ka laime, pēc kuras viņa tā alka, ir mīlestība.

Beidzot patricietei izdevās apmierināt savu ziņkāri attiecībā uz kristiešiem. Un šis gadījums izmainīja viņas likteni.

Kādu vakaru legāts atgriezās no prokonsula noraizējies un pavēstīja sievai, ka nonācis visai nepatīkamā situācijā: bijis neērti atteikt prokonsulam, kaut arī tā lūgums viņam ļoti nepatīkot. Kad sieva sāka viņu iztaujāt, Galls pastāstīja, ka Sabīne un viņas vīrs Diomēds, kuri ir Aleksandrijas augstākās sabiedrības pārstāvji, apsūdzēti piederībā pie kristiešiem. Lai gan prokonsuls par viņiem interesējies kā par sievas radiniekiem, abiem noziedzniekiem piespriests nāvessods, nocērtot galvu. Tiesneši nav spējuši salauzt viņu stūrgalvību un fanātismu.

Sabīnei un Diomēdam palikusi vienīgā meita Lēlija. Bērnam tikko apritējuši trīspadsmit gadi, un prokonsuls ļoti gribējis viņu glābt. Lai gan meitene atklāti atzinusi sevi par kristieti, viņu neaizveda uz pretoriju, bet tur ieslodzītu pašas mājā. Emiliāns vēloties iekārtot viņu kādā romiešu ģimenē, kura varētu meiteni ietekmēt un vest pie prāta.

— Tas viss būtu ļoti labi, ja vien par Lēlijas glābēju netiktu izraudzīta tu, — neapmierināti piebilda Galls.

— Es? — pārsteigta vaicāja Valērija. — Kāpēc prokonsuls uzskata, ka es labāk par citiem varu veikt šo brīnumu? Visiem taču labi zināma kristiešu stūrgalvība.

— Viņš cer, ka tava labsirdība, prāts un stingrie uzskati iedarbosies uz Lēlyu. Viņa vēl ir jauna, turklāt zaudējusi vecākus un tāpēc ilgosies pēc kāda tuvības un sapratnes. Šajā sakarībā Emiliāns izteica man neskaitāmus komplimentus, un man bija neērti viņam atteikt, lai gan es pat pasacīt nevaru, cik pretīgi man ir dot pajumti kādam no šiem apsēstajiem. Tā vien šķiet, ka līdz ar viņu mūsu slieksni pārkāps arī nelaime. Vai mazums gadījumu, kad šie sektanti par viesmīlību atmaksājuši ar negodu, bēdām un nāvi.

— Kāpēc saskatīt šgjā nelaimīgajā bērnā vienīgi ļauno? Es nebaidos ietekmēties no viņas un būšu laimīga, ja spēšu glābt Lēliju. Saki Emiliānam, ka es pieņemšu bāreni kā pašas bērnu. Es tūlīt likšu sagatavot nestuves!

— Nē, tu dosies pie viņas rīt! Man jābrīdina prokonsuls par tavu piekrišanu.

Nākamajā dienā tūlīt pēc brokastīm Valērija posās ceļā. Viņa saprata, cik vientuļš un izmisis ir nelaimīgais bērns pēc abu vecāku zaudēšanas.

Diomēds un Sabīne, kuri bija pazīstami kā bagāti cilvēki, dzīvoja pilsētas nomalē lieliskā villā. Tās greznajās zālēs kādreiz bija pulcējusies Aleksandrijas labākā sabiedrība. Valēriju satrieca mājas pamestība, ko viņa sajuta, ejot cauri plašajam dārzam, kas ieskāva villu un slīga retu ziedu bagātībā. Visur bija redzami tukši cokoli, šur un tur mētājās sasistu statuju atlūzas, bet peristilā divi kareivji spēlēja uz kauliņiem. Viens no viņiem goddevīgi pieteicās pavadīt legāta dzīvesbiedri.