Divas sfinkas

Tajā pašā mirklī cauri visai viņas būtnei izskrēja trīsas. Valērija nokļuva tādā kā uguns jūrā, kur viņu plosīja vētras brāzmas. Tad no viņas atdalījās kaut kas tik smags kā klints bluķis, un viņa — viegla kā pūciņa, tērpusies mirdzošās gaisīgās drānās — līdzīgi bultai traucās gaismas pielietajā izplatījumā. Valērija uz brīdi zaudēja samaņu, bet, kad atguvās, ieraudzīja savus izplatījiima draugus un sajuta no viņiem plūstošās siltās, svētīgās strāvas. Rokā Valērija turēja lampu, kas turpmāk apgaismos viņas ceļu, bet pie viņas lūpām dzirkstīja kauss ar mūžīgās gaismas avota esencēm. Viņa ar baudu to izdzēra un sajuta, kā visu būtni piepilda jauna enerģija un kvēlas alkas pēc zināšanām. Tad žilbinošas gaismas kaskādē viņa ieraudzīja savu Dievu — to Dievu, kuru pielūdza ar tik neuzvaramu ticību un kuram bija ziedojusi savu nīcīgo miesu.

Viņa sžļjuta tik neizsakāmu laimi un tādu mīlestību, ka šķita nieks aplidot visu bezgalīgo Visumu.

— Ko nozīmē šis varenais spēks, kas manī ieplūdis? — viņa nomurmināja.

No izplatījuma dzīlēm viņai atbildēja harmoniska un varena balss:

— Tava griba guva uzvaru pār matēriju, un tas ir šīs uzvaras rezultāts. Tavās rokās tagad ir noslēpumu atslēga. Tagad ej uz priekšu pa zināšanu un darba taku uz pilnīgu svētlaimi.