Divas sfinkas

Tikko jaušams izsmiekls pavīdēja indieša lūpās. Bija grūti pateikt, vai to izraisīja Bēaa atbilde vai arī pašapmierinātība, ka spējis visus pārsteigt ar ko neparastu, jo šajā brīdī viņš noņēma fulāru, un visiem izlauzās pārsteiguma sauciens.

No kristāldzidrā šķidruma dzīlēm tagad stīdza tievs, lokans stublājs, paceldams virs ūdens salīrzilu ziediņu ar sārtu vainadziņu. Augam bija platas, apaļas zaļganbālas lapas, ko klāja sudrabainas pūkas. Karafes dibenā tagad bija visdažādāko formu augi ar pelēcīgu lapotni un iesarkanu dzīslojumu. Starp šiem augiem peldēja mazītiņas zeltainas un sudrabainas zivtiņas un delfiniņi. Neparastā akvārija dzīlēs uz sūnu paklāja gulēja divi miniatūri krokodili mazā pirkstiņa lielumā.

Kamēr klātesošie apbrīnoja viņu acu priekšā uzburto mazo pasaulīti, Adumanta uzjautrināts piebilda:

— Kā redzat, baronese, bailēm nebija iemesla. Tas viss ir ļoti vienkārši. Ne jau es radīju šīs būtnes, kas tur kustas, — tās jau agrāk dzīvoja ūdenī, tikai jūsu acīm bija neredzamas. Ar siltuma palīdzību es tās palielināju un padarīju jums redzamas.

Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds skumīgi pukstēja, un viņa nervozi noslaucīja sakarsušo seju ar kabatlakatiņu. Žests, ar kādu indietis izvilka no kabatas fulāru, likās viņai dīvaini pazīstams. Un šī dziļā rieva starp uzacīm, un uz pieres pietūkuši dzīsla — viņa to daudzkārt bija skatījusi uz maga pieres. Bet nē! Tas nav iespējams! Slimie nervi viņu nemitīgi biedē ar vienu un to pašu rēgu. Vai tad viņa nezināja, ka nodarbošanās ar maģiju prasa milzīgu gribas koncentrēšanu? Skaidrs, ka arī citiem magiem uz pieres var parādīties tāda pati grumba.

— Jūs, baronese, patiešām esat nobijusies! Man ļoti žēl, — teica Adumanta, līdzjūtīgi vērdamies Erikso satrauktajā sejā.

— Nē! — viņa strauji iekilda. — Es nen «bij «s, tikai man bail no maģijas un…

— Un magiem, — pabeidza Adumanta.

Jaunā sieviete samulsusi klusēja.

— Kāpēc jūs no viņiem baidāties, baronese? Vai esat piedzīvojusi ko sliktu? Tas nav ticams, jo, manuprāt, jūsu pusē ir neaprakstāms valdzinājums. Tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai pakļautu visus magus, nebaidoties viņu varenības.

Erikso nosarka, bet Adumanta šķelmīgi piebilda:

— Jūs izraisāt manī ziņkāri, baronese, un man rodas vēlēšanās parunāties ar savu maģisko spoguli. Es palūkojos tajā, un man viss kļūst skaidrs.

— Ak, parādiet mums šo spoguli! — vienā balsī iesaucās Bērs un grāfs, turklāt ar tik alkainu ziņkāri, ka indietis atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka gardi smieties. Viņa smiekli izrādījās lipīgi, jo visi klātesošie arī tiem pievienojās.

— Jums jāpiedod mūsu ziņkāre, Adumanta, — sacīja grāfs. — Taču jūs esat aizskāris jautājumu, kas mūs visus ļoti interesē. Pēc tā, ko jūs parādījāt mums karafe, kādus gan brīnumus varam sagaidīt no jūsu spoguļa!

Erikso ieelpoja ar pilnu krūti. Tagad viņa bjja pilnīgi pārliecināta, ka noslēpumainais svešinieks nav Amenhoteps. Tas nekad nebūtu tā smējies. Viņas atmiņā atausa dzīve Memfisā, Aleksandrijā un piramīdā. Ne reizi viņa vēl nebija dzirdējusi, ka no skarbajām lūpām, kas prata vienīgi pavēlēt un izrunāt buramvārdus, izlauztos tādi smiekli. Bija sajūta, ka no sirds novēlies akmens, un viņa, piesarkusi un priecīga, koķeti uzsmaidīja Adumantam.

— Tas tiesa! Es turu ļaunu prātu uz magiem. Varbūt tāpēc, ka esmu tos skatījusi no sliktās puses. Tik laipns mags kā jūs noteikti liks man mainīt viedokli, parādot zinātni no interesantās puses.

Zem indieša nolaistajām skropstām pazibēja izsmējīgs skatiens. Laipni paklanījies, viņš smaidīdams sacīja:

— Jūsu vēlēšanās, baronese, man ir likums. Manas zināšanas, tāpat kā es pats, vienmēr ir jūsu rīcībā. Pēc pusdienām es jūs aizvedīšu uz savu darba kabinetu, kur parādīšu savu ierobežoto zināšanu drumslas.

Visi pateicās saimniekam, un pusdienas noslēdzās jautrā noskaņojumā. Pēc kafijas Adumanta aizveda visus uz lielu apaļu zāli, kurā bija dziļa un tumša niša. Tb varēja aizsegt ar violetu portjeru, kas tagad bija pacelta.

— Baronese un jūs, kungi, — viesus uzrunāja indietis, atvērdams durvis, ko aizsedza sienas sega, — varētu ienākt blakus istabā, lai pārliecinātos, ka niša ar to nav savienota un ka tur nav nekādu aizdomīgu aparātu.

Tā bija neliela tukša istaba. Kailās sienas klāja tikai apmetums.

— Tagad apskatiet arī nišu. Es gribētu jums parādīt savas Deli tuvumā esošās pils pagalmu un savu iemīļoto ziloni.

Profesors ar sev raksturīgo skepticismu piecēlās, paņēma sveci un devās uz nišu — aptaustīja un izklauvēja sienas un tad atgriezās. Sienas bija kapitālas, biezas, bet blakus istaba bya pārāk maza, lai tajā pietiktu vietas zilonim.

Sirsnīgi smiedamies par viņa rūpjpilno izskatu, Adumanta Odears novietoja iepretī nišai krēslus, tad nospieda atsperi, un platajiem logiem priekšā nolaidās slēģi, pēc tam viņš aizvilka tiem priekšā arī biezu aizkaru. Istabu tagad vāji apgaismoja trīcoša sveces liesma.