ietilpīga un brīnišķīgi iekārtota. Milzīgais parks, pareizāk sakot, mežs, kas to ieskāva, bija medījumu pilns. Grāfa ģimenei tika ierādīti grezni apartamenti, īpaši izcēlās Erikso buduārs. Istaba bija iztapsēta ar smalku baltu audumu un mežģīnēm, mēbeles apvilktas ar baltu zīdu. Visās malās bija salikti ziedi.
Visvairāk Erikso iepatikās terase, no kuras pavērās jauks skats uz dārzu un tuvāko apkārtni. Dažkārt viņa tur palika stundām ilgi, kamēr vīrieši spēlēja biljardu, šahu vai diskutēja par politiku.
Pēc nedēļas ieradās ari pārējie viesi: divas angļu ģimenes un vairāki austriešu virsnieki. Pils tūlīt atdzīvojās. Laiks pieturējās brīnišķīgs, tāpēc tika nolemts doties tālā izjādē un lapsu medībās.
Erikso, kuru mocīja galvassāpes, atteicās piedalīties šajā pasākumā un palika mājās kādas vecas lēdijas un viņas meitas sabiedrībā. Dāmas iznāca uz terases pavadīt aizbraucējus, un Erikso pārsteigta ieraudzīja, ka Ričardam pieved to pašu melno rikšotāju, kas viņus savulaik bija apbūris. Baronese redzēja, ka Ričards kaut ko pārrunā ar Adumantu un tad, starojoši smaidīdams, viņam pateicas.
Erikso sirds sažņaudzās. Piegājusi pie vīra, kas glāstīja zirga zīdainās krēpes, viņa iečukstēja tam ausī:
— Ja tu mani mīli, Ričard, nesēdies šā zirga mugurā! Es baidos, un šī ķēve iedveš man baisas priekšnojautas.
— Mana mīļā, tavi nervi patiesi nav kārtībā, — nepacietīgi attrauca Ričards. — Adumanta man tikko uzdāvināja Salamandru. Vai man uz šo karalisko dāvanu būtu jāatbild ar nepieklājību un pazemojošu gļēvulību?
Nepievērsdams uzmanību sievai, Ričards pagriezās un ielēca sedlos. Visi viņus apstāja, īpaši virsnieki, greizsirdīgā skaudībā aplūkodami zirgu un jātnieku.
Aizskartā Erikso aizgriezās, saņēma pie rokas jaunkundzi, un abas devās uz pili.
Viņas priekšnojauta tomēr nepiepildījās. No izjādes Ričards atgriezās sveiks un vesels, lieliskā noskaņojumā. Parādļjis nošautos zaķus, viņš, skūpstīdams sievu, labsirdīgi viņai iečukstēja ausī:
— Vai redzi, dārgā, cik vērtas ir tavas priekšnojautas! Nekad vēl man nav tā veicies. Salamandra ir labākais zirgs, uz kāda jebkad esmu jājis.
Turpmākās dienas aizritēja īpaši jautrā noskaņā; nenotika nekas tāds, kas Erikso mulsinātu vai baidītu. Un tomēr viņa nebija mierīga, jo bjja pārliecināta, ka Adumanta Odears ne vien apbrīno viņu, bet sirds dziļumos lolo daudz bīstamākas jūtas.
Erikso devās pie miera gluži kā salauzta. Viņu bija pārņēmusi apātija un vienaldzība pret visu, sākot jau ar Ričardu, pret kuru viņa šādos brīžos nejuta neko tādu, kas līdzinātos kaislīgai mīlestībai.
Reizēm Erikso izdevās atbrīvoties no šā dīvainā dvēseles stāvokļa. Tad viņa alka aizbraukt prom no šīs pils un indietis viesa viņā bailes un gandrīz pretīgumu. Taču šādas izjūtas parasti visai ātri pārgāja, un aizvien biežāk un biežāk viņu sāka vggāt Adumantas tēls. Baronese domāja par viņu ar pieaugošu interesi un ļāvās viņa oriģinālās, neparastās personības valdzinājumam.
Reiz tika sarīkotas lielas medības. Brīnumskaista brieža vajāšana ieilga. Erikso, aizrautīgi piedalīdamās medībās, nezin kādēļ nošķīrās no pārējiem medniekiem un galu galā apmaldījās.
Palaidusi zirgu lēnā solī, viņa mēģināja orientēties svešajā apvidū. Vakars bija lielisks. Ar baudu ieelpodama spirdzinošo stepes gaisu, Erikso pa mazu taciņu izjāja klajumā, kura otrā malā starp simtgadīgiem ozoliem laistījās ezera gludais spogulis. Šajā jaukajā dabas nostūrī, ko apmirdzēja rietošās saules sārtie stari, valdīja dziļš miers, un tas dziedēja Erikso nogurušo dvēseli. Pēkšņi tālumā ieskanējās zvārgulīši, un tad pavisam tuvu iezviedzās zirgs. Baronese strauji pagriezās un ieraudzīja, ka viņai tuvojas Adumanta Odears.
Indietis pacēla cepuri, un viņa skaistā bālā seja atplauka.
— Es neesmu kļūdījies — jūs tiešām esat apmaldījusies, baronese, un mans instinkts nekļūdīgi atveda mani pie jums.
— Drīzāk gan jūsu zināšanas, nevis instinkts, — pasmaidīja Erikso. — Cik šeit ir jauki! Es nenožēloju, ka apmaldījos. Laimīgais! Visās pasaules malās jums pieder kāds paradīzes stūrītis, turklāt pats esat dižens mags.
— Vai nu tā ir? — jautāja indietis, zobgalīgi smaidīdams. — Jūs tā sakāt, un arī es tāds gribētu būt, lai iekarotu jūsu sirdi, jo es jūs mīlu, Erikso, un nespēju vairs klusēt, — viņš piebilda, noliekdamies pie viņas un ielūkodamies baronesei acīs ar savu dedzīgo un valdonīgo skatienu.
Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds tik vētraini dauzījās, it kā gribētu izlēkt no krūtīm. Viņa juta, ka pakļaujas šā skatiena valdzinājumam. Nekad vēl Adumanta nebija šķitis Erikso tik skaists. Kā caur miglu viņa redzēja tuvojamies indieša roku. Erikso apžilbināja safīra mirdzums, un Adumantas roka apskāva viņas vidukli.