Divas sfinkas

Pēc šiem priekšdarbiem indietis apsēdās uz telpas vidīī nolikta krēsla, atspiedās pret atzveltni un aizvēra acis. Pēc dažām minūtēm, kas klātesošajiem šķita garas kā mūžība, Adumanta izslējās, izņēma no kabatas mazu pudelīti un izlēja tā saturu nišā. Kļuva jūtams ass un ļoti spēcīgs aromāts. Tad sāka celties biezi dūmu mutuļi, kas pilnīgi aizsedza nišu, no kurienes atskanēja viegls sprakšķis, it kā tur kas degtu.

Erikso atkal pārņēma smaguma sajūta. Viņai likās, ka atkal atrodas maģiskajā un noslēpumainajā aplī, kas tik ilgi bija turējis viņu gūstā. Baronese nevarēja saskatīt indieša seju, kas atradās ēnā, toties pustumsā skaidri iezīmējās viņa paceltās rokas. Tās fosforiscējoši spīdēja, bet garie un smalkie pirksti izstaroja gaismu, no tiem uz visām pusēm krita dzirksteles. Pamazām dūmu aizsegs kļuva plānāks, un caur to varēja saskatīt daudzkrāsainus starus, kas mijās ar zibeni. Tad viss ieslīga mirdzošā, maigā un vienmērīgā gaismā. Pēc brīža dūmu aizsegs pilnīgi pazuda un klātesošo acīm pavērās plašs, ar marmora plāksnēm klāts pagalms, kura tālākajā malā bija redzama tipiska indiešu pils. Vairāki pakāpieni veda uz lielu terasi, kuras slaidās kolonnas balstīja jumtu, ko rotāja daudzkrāsaini, ar zeltu un emalju klāti kokgriezumi. Pagalma vidū marmora baseinā darbojās strūklaka, no kuras plūstošais ūdens laistījās visās varavīksnes krāsās. Visapkārt auga palmas un vīģeskoki. Šo brīnišķīgo ainavu, no kuras dvesa rāms miers, apmirdzēja rietošās saules sārtie stari. Līdzās terasei zem palmas skaļi šmakstināja milzīgs balts zilonis, ņemdams barību no liela bambusniedru groza.

Klātesošie aiz pārsteiguma sastinga kā pārakmeņo- jusies. Adumanta pirmais piecēlās no krēsla, iztraucējot telpā valdošo klusumu.

— Kungi, vai nevēlaties apskatīt manu namu? — viņš ierunājās, sniegdams Erikso roku.

Baronese automātiski, kā sapnī kopā ar viņu izgāja cauri pagalmam un uzkāpa terasē, pārējie viņiem sekoja. Neticēdami savām acīm, visi vērīgi lūkojās apkārt. Profesors, lai pārliecinātos, ka neguļ, pat ieknieba sev ausī un tik enerģiski uzkāpa sev uz varžacs, ka nespēja novaldīt sāpju kliecteienu. Nē, šaubu nebija — viņš bija nomodā!

Sekojot Bēra paraugam, arī grāfs un Ričards pārbaudīja savas izjūtas: viens, iegremdējis roku strūklakas ūdens šaltīs, sajuta vēsumu; otrs paglaudīja ziloni, ar pilnu krūti ieelpodams miklo un aromātisko gaisu, kas tik ļoti atšķīrās no ierastā. Nokļuvis terasē, profesors izvilka no kādas vāzes zilu lotosa ziedu un iesprauda to sev pogcaurumā.

Erikso apstājās uz terases un, atbalstīdamās pret naboba roku, nespēja novērst skatienu no svītrainās portjeras, kas sedza ieeju pilī. Viņas galvā rosījās dīvainas domas. Viss, ko viņa tagad redzēja, likās pazīstams un kādreiz jau skatīts. Aiz šīm durvīm vajadzēja būt lielai zālei ar zaļām kolonnām un zemiem dīvāniņiem. Tālāk sekoja pusapaļa istaba, rotāta ar ziediem, — tajā dominēja sandalkoka greznojumi. No turienes varēja nokļūt citā — mazākā terasē, kas veda uz dārzu.

Erikso strauji devās uz ieejas durvīm. Viņa alka pārbaudīt šīs prātā atausušās atmiņas. Nē, viņa nebija kļūdījusies! Aiz portjeras tiešām bija liela zāle ar dīvāniem, tad — viesistaba ar terasi. Pat sarkanais, ar zīdu pārvilktais krēsls stāvēja savā vietā — līdzās galdam, uz kura bija groziņš, krūka un kauss. Viņa atcerējās, ka šajā pašā laukumiņā ir bieži dejojusi mēnessgaismā, tērpusies baltā gaisīgā tunikā, vaļā palaistiem matiem un rotājusies ar smagām kaklarotām un rokassprādzēm. Vienīgi tad uz terases, atspiedies pret kolonnu, stāvēja nevis šis indietis melnā frakā, bet gan Amenhoteps svītrainā tunikā — bargs, bezkaislīgs un auksts kā allaž.

Erikso pārņēma tāds nespēks, ka viņa atslīga uz tuvākā krēsla un piespieda roku savai drebošajai sirdij.

— Šķiet, jūs esat nogurusi, baronese. Vai nevēlaties atspirdzināties ar palmu vīnu? — šajā brīdī atskanēja Adumantas skanīgā balss. Viņš pasniedza Erikso zelta kausu ar aromātisku vīnu. Viņa to paņēma. Vai nu tas bija nejauši, vai ar nodomu, bet kauss izslīdēja no baroneses trīcošās rokas, un vīns izlija.

Adumanta aizgriezās, tāpēc Erikso nepamanīja viņa acīs dzalkstošās dusmas.

— Laiks doties projām. Iesim, kungi! — viņš mierīgi uzrunāja viesus.

Visi steidzīgi izgāja cauri zālei un devās pāri pagalmam. Profesors, noslēgdams gājienu, tikko paguva iziet cauri velvētajai arkai, kas veidoja tādu kā garu un tumšu koridoru, kad visi pēkšņi attapās sēžam krēslos sveces apgaismotajā apaļajā zālē. Nišas priekšā vēl mutuļoja biezi dūmi, kas tūlīt pat izklīda.

— Augstais Dievs, kāds sapnis! — aizelsies iesaucās grāfs.

— Jūs nesapņojāt, jūs vienkārši bijāt ekskursijā uz manu pili Himal^jos, — atbildēja Adumanta, smiedamies un berzēdams savu sakarsušo seju.

— Skaidrs, ka mēs neesam gulējuši! Skatieties — šis zilais lotoss manā pogcaurumā pierāda, ka mēs tiešām bijām Indijā, turklāt tas neprasīja ne kripatiņu laika, — apliecināja starojošais Bērs.

— Jums taisnība. Manas piedurknes aproce vēl joprojām ir slapja, — piebilda grāfs, aptaustījis piedurkni.