Divas sfinkas

Kādu nakti Erikso nevarēja aizmigt: ķermenis dega kā ugunīs, lūpas bija galīgi sausas, un viņu mocīja slāpes. Žēlsirdīgā māsa blakus istabā bija tik cieši aizmigusi, ka slimniece nekādi nevarēja viņu sasaukt. Erikso nomāca smagas domas. Viņa prātoja par Ričarda nāvi un skumji secināja, ka par spīti nožēlai viņas bēdas nav tik dziļas kā vajadzētu būt, ka starp viņu un barona zārku ir nostājies Adumantas tēls ar savu dīvaino valdzinājumu, kas pakļāva viņas jūtas un lika sirdij pukstēt straujāk.

Veltīgi viņa dzina projām šīs domas, kuras uzskatīja par noziedzīgām, cenzdamās koncentrēties uz atmiņām par Ričardu un aizmirsties šā neatgriežamā zaudējuma dzīlēs. Viss velti! Erikso atmiņās pastāvīgi parādījās indietis ar savu noslēpumaino smaidu un lielo, tumšo acu pakļaujošo skatienu, un tad viņa aizmirsa visu — pat mokošās sāpes — un domāja vienīgi par Adumantu.

Erikso nodrebēja, izdzirdusi atveramies durvis, un pārsteigta redzēja, ka pašķiras portjera, lai gan istabā neviens neienāca. Erikso satrūkās, uz viņas pieres izspiedās auksti sviedri, kad kļuva dzirdami stingrie, labi pazīstamie soļi. Tad kāds apstājās pie gīdtas un maiga roka ar gariem un smalkiem pirkstiem nogūlās viņai uz pieres.

Jaunā sieviete gribēja kliegt, bet nebija balss, un viņa gulēja nekustīgi, gluži kā paralizēta.

— Neprātīgā! Ko tu esi izdalījusi! — kā no tālienes atskanēja Adumantas balss. — Man vajadzēja ļaut tev nomirt vai arī pakļaut ilgām un pelnītām ciešanām, taču man kļuva tevis žēl, jo es mīlu tevi. Uzskatīdams, ka esi pietiekami sodīta, esmu ieradies atvieglot tavas ciešanas.

Erikso juta, kā viņas sāpošajam ķermenim tiek uzlikta vēsa un valga komprese, kas radīja patīkamu svaiguma sajūtu. Pēc tam tās pašas neredzamās rokas noslaucīja viņas seju un pielika pie lūpām kausu ar aromātisku dzērienu. Viņa tūlīt sajuta ķermenī ieplūstam spēku. Tagad Adumantas smalkie pirksti pieskārās viņas pierei. Erikso būtni piepildīja miers, neizsakāma labsajūta un laimes sajūta. Patīkams snaudiens drīz pārgāja dziļā miegā.

Kad Erikso pamodās, viņa uzzināja, ka nogulējusi vairāk nekā desmit stundas. Šā miega laikā viņas veselības stāvoklis bļja pārsteidzoši uzlabojies. Brūces bija aizdzijušas, apdegumi kļuvuši blāvāki, bet sāpes zaudējušas savu asumu. Ārsti bija ļoti izbrīnīti par tādu negaidītu atveseļošanos.

Kopš tās dienas Erikso veselības stāvoklis strauji uzlabojās. Grāfs, kas to vien bija gaidījis, lai varētu ātrāk aizbraukt, centās meitu pārliecināt, ka ceļojums viņai tagad nebūtu bīstams, taču Erikso ietiepīgi paziņoja, ka ir vēl pārāk vārga, tāpēc nedaudz jānogaida.

Patiesais cēlonis, kas viņu piesaistīja pilij, bya Adumantas iedvestās kvēlās jūtas, kaut gan pats indietis vēl aizvien palika viņai neredzams. Erikso vairs nesēroja par Ričardu. Dažbrīd viņa pat aizmirsa, ka tāds Ričards jelkad ir dzīvojis. Tagad jaunā sieviete gaidīja vienīgi indieša atnākšanu. Viņš ieradās katru vakaru, tiklīdz istabā vairs neviena cita nebija.

Erikso jau iztālēm dzirdēja tuvojamies viņa soļus, juta viņa skūpstu uz savām lūpām un viņa maigās rokas pieskārienu saviem matiem. Viņš atbildēja uz baroneses jautājumiem, pats palikdams neredzams. Erikso velti lūdza Adumantu parādīties un mēģināja viņu satvert — baroneses rokas tvēra vienīgi gaisu, un uz visiem lūgumiem indietis allaž atbildēja maigā un skumjā balsī:

— Es to nevaru izdarīt! Tu pati esi vainīga, jo radīji man šo smago stāvokli.

Reiz pēc šādas sarunas Adumanta neatnāca veselu nedēļu. Erikso bija ļoti satraukta. Viņa prombūtne baronesei kļuva par īstām mocībām. Līdz ar veselību viņai bija atgriezusies enerģija un neatkarīgais raksturs.

Beidzot kādu vakaru, kad Erikso, degdama nepacietībā, plūkāja lielisku ziedu pušķi, ko no rīta bija atsūtījis pārvaldnieks sava kunga vārdā, labi pazīstamas rokas spiediens lika viņai satrūkties.

— Adumanta! — viņa priecīgi iesaucās.

Tad savaldījusies piecēlās un iekliedzās pavēlošā un nepacietīgā balsī:

— Vai tu mani mīli? Jā vai nē?

— Es mīlu tevi, mana daiļā Erikso, un saprotu tava jautājuma nozīmīgumu: tu gribi, lai es atkal taptu tev redzams. Es pats nevēlos neko citu kā izpildīt tavu vēlēšanos, taču tu biji tā, kas ar savu neprātīgo rīcību noveda mani šādā stāvoklī.

— Es noraidu tādu apvainojumu, — uztraukumā trīcēdama, sacīja Erikso. — Atzīstos, ka rīkojos nepareizi, un lūdzu tev piedošanu. Tu esi pārāk zinošs un varens, lai nevarētu, ja vien vēlētos, izlabot manis nodarīto ļaunumu.

— Tev taisnība! Manas zināšanas norāda man uz līdzekli, kas var palīdzēt sagraut burvestību, bet vai tu vēlēsies to izmantot?… Vai tu, Erikso, mīli mani tik stipri, lai dotos man līdzi, lai sarautu važas, kas tevi saista ar šo pasauli, un ienāktu manā Deli pilī kā likumīga laulātā draudzene? Būdams mags, es nevaru ilgi palikt šajā tukšajā un banālajā pasaulē, kas man ir pretīga. Bet kāda gan tev daļa gar pasauli, ja mēs piederēsim viens otram un ja es sniegšu tev visus mīlas priekus, bagātības saldmi un visu manu zināšanu radīto varenību?