Dzintara tālskatis

Turēdama biķeri Lirai pie mutes, viņa to pielieca, ļau­dama vienai lāsei samitrināt meitenes lūpas. Liras mēle, sajutusi ūdeni, tiecās to nolaizīt, un tad Koulteres kundze ļāva mazliet lielākam šķidruma daudzumam ietecēt vi­ņas mutē, ar lielu uzmanību atvēlēdama norit ik malku, iekams atvēlēja vēl.

Tas aizņēma vairākas minūtes, bet beidzot biķeris bija tukšs, un Koulteres kundze atkal nolaida meitu guļus. Tiklīdz Liras galva pieskārās zemei, Panteleimons pār­vietojās atpakaļ pie viņas kakla. Viņa sarkani zeltainā vilna bija tikpat mikla kā meitenes mati. Viņi atkal gulē­ja ciešā miegā.

Zeltainais pērtiķis viegli līkumoja uz alas izeju un atkal apsēdās vērot ceļu. Koulteres kundze auksta ūdens bļodā samērcēja flaneļa drānu un slaucīja ar to Liras seju, pēc tam atsēja guļammaisu un nomazgāja viņas rokas, kaklu un plecus, jo Lira bija sakarsusi. Tad viņa paņēma ķemmi un maigi sukāja Liras savēlušos matus, atglauzdama tos no pieres un kārtīgi pāršķirdama celiņu.

Atstājusi guļammaisu vaļā, lai meitene varētu atvēst, viņa attina Emas atnesto sainīti: pāris plakanu maizes klaipu, gabalu presētas tējas un lielā lapā ietītu mazu­miņu lipīgu rīsu. Laiks kurt uguni. Naktī no kalniem nāca negants dzestrums. Metodiski darbodamās, viņa sa­grieza mazliet sausas posās, sakrava ugunskuru un uz­šķīla sērkociņu. Atkal bija par ko domāt: sērkociņi gāja uz beigām, tāpat arī petroleja plītiņai; tagad vajadzēs uz­turēt uguni visu dienu un nakti.

Koulteres kundzes dēmons bija neapmierināts. Tam nepatika tas, ko viņa darīja te, alā, un, kad viņš mēģināja izpaust savas rūpes, viņa to atvairīja. Pērtiķis pagrieza muguru un, mezdams čiekura zvīņas tumsā, ar katru ķermeņa līniju pauda nicinājumu. Viņa nelikās to re­dzam, bet nemitīgi un prasmīgi darbojās, kurdama uguni un uzlikdama vārīties ūdens kastroli tējai.

Lai nu kā, dēmona skepticisms viņu iespaidoja, un, drūpinadama tumšpelēko teju ūdenī, sieviete prātoja, ko īsti dara un vai nav sajukusi prātā, un atkal un atkal pār­lika prātā, kas notiks, kad visu atklās Baznīca. Zeltai­najam pērtiķim bija taisnība. Viņa neslēpa Liru vien viņa slēpa pati savas acis.

No tumsas iznāca mazs puisēns, cerību pilns un nobijies, čukstēdams atkal un atkal:

-   Lira Lira Lira…

Aiz puisēna nāca vēl citi stāvi, vēl ēnai līdzī­gāki nekā viņš un pat vēl klusāki. Šķita, ka vini nāk no vienas sabiedrības, ka vini ir viena veida būtnes, bet tiem nebija seju, ko varētu redzēt, un balsu, kas runātu; zēna balss nebija skaļāka par čukstu, un vina seja bija ēnaina un neskaidra kā kaut kas pusaizmirsts.

-   Lira Lira Lira…

Kur vini bija?

Lielā līdzenumā, kur no tēraudtumšajām debesīm neiespīdēja gaisma un kur apvārsni no visām pusēm aizplīvuroja migla. Tur pletās kaila, miljoniem kāju nomīdīta zeme, lai gan šīs kājas bija vieglākas par pūkām; tātad droši vien to plakanu bija padarījis laiks, kaut arī šeit laiks bija sastindzis; tātad droši vien tā tam vajadzēja būt. Šis bija visu vietu gals, šī bija bei­dzamā no pasaulēm.

-   Lira…

Kāpēc vini tur atradās?

Vini bija ieslodzīti. Kāds bija kaut ko nozie­dzies, lai gan neviens nezināja, ko, kurš un kāda vara spriedusi tiesu.

Kāpēc mazais puisēns nemitīgi sauca Liras vārdu?

Cerība.

Kas vini bija?

Veļi.

Un Lira nevarēja tiem pieskarties, lai kā cen­tās. Viņas neklausīgās rokas atkal un atkal izgāja viņiem cauri, un mazais zēns joprojām tur stāvēja un lūdzās.

Rodžer! Lira sauca, bet iznāca vienīgi čuksts. Ak, Rodzer, kur tu esi? Kas ši ir par vietu?

Vins atbildēja: Tā ir Nāves zeme, Lira. Es nezinu, ko darīt, es nezinu, vai esmu te uz mūžiem, un nezinu, vai esmu izdarījis kaut ko sliktu; es centos būt labs, bet es to ienīstu, mani tas viss biedē, es to ienīstu -

Un Lira sacīja: Es…

2 Baltamoss un Baručs

TAD MANU ACU PRIEKŠĀ AIZSLĪDĒJA KĀDS GARS; MAN SASLĒJAS STĀVUS VISI MATI.

DARBA GRĀMATA

Esi mierīgs, sacīja Vils. Vien­kārši esi mierīgs. Netraucē mani. Tas bija tieši pēc tam, kad Lira bija aiz­vesta, tieši pēc tam, kad Vils bija nokāpis no kalna virsotnes, tieši pēc tam, kad ra­gana bija nogalinājusi viņa tēvu. Izman­todams turpat atrastus sausus sērkoci­ņus, Vils aizdedza niecīgu lāktunti, paņemtu no teva nastas, un notupās klints aizvēja, lai atvērtu Liras mugursomu.

Ar veselo roku tajā pataustījis, viņš atrada smago, samtā ievīstīto aletiometru. Lākturīša gaismā instru­ments iemirdzējās, un Vils to pastiepa diviem stāviem, kas stāvēja blakus; tie abi sevi dēvēja par eņģeļiem.

-   Vai varat to nolasīt? viņš jautāja.

-    Nē, balss atteica. Nāc mums līdzi! Tev jānāk. Tagad jāiet pie lorda Ezriela.

-    Kas jums lika sekot manam tēvam? Jūs teicāt, ka viņš par to nezinot. Tomēr viņš zināja, Vils nikni teica. Tēvs man lika jūs gaidīt. Viņš zināja vairāk, nekā jūs domājat. Kas jus sūtīja?

-   Neviens mūs nesūtīja. Mēs paši, balss atbildēja. Mēs gribam kalpot lordam Ezrielam. Un tas mirušais vīrs ko viņš gribēja, ko lai tu dari ar nazi?

Vilam nācās vilcināties.

-    Viņš sacīja, ka man tas jāņemot līdzi pie lorda Ez­riela.

-   Tad nāc kopā ar mums.