Dzintara tālskatis

-Apmēram pirms četrtūkstoš gadiem. Es esmu daudz vecāks.

-    Vai viņš dzīvoja manā pasaulē? Vai Liras? Vai arī šajā?

-    Tavējā. Tomēr pasauļu daudzums nav saskaitāms. Tu to zini.

-   Bet kā cilvēki kļūst par eņģeļiem?

-   Kāda ir šīs metafiziskās apceres jēga?

-    Es vienkārši gribu zināt.

-    Labāk pievērsies savam uzdevumam. Tu esi aplau­pījis šo mirušo viru, tev ir visas tās mantiņas, kas vaja­dzīgas, lai turētos pie dzīvības. Vai tagad mēs varam do­ties tālāk?

-   Tad, kad zināšu, pa kuru ceļu iet.

-    Lai pa kuru ceļu mēs dotos, Baručs mūs atradīs.

-   Tātad viņš mūs atradīs arī tad, ja paliksim šeit. Man vēl šis tas ir darāms.

Apsēdies vietā, no kuras nevarēja redzēja sera Čārlza līķi, Vils apēda trīs gabaliņus "Kendala" piparmētru kū­kas. Bija apbrīnojami, kā barojošais uzturs viņu spirdzi­nāja un deva spēku. Tad viņš atkal paskatījās uz aletiometru. Visas trīsdesmit sešas mazās bildītes uz ziloņ­kaula bija uzgleznotas nevainojami precīzi: nebija šaubu, ka šis ir mazs bērns, šī ir lelle, šis maizes klaips un tā tālāk. Neskaidrs palika tikai tas, ko bildītes nozīmē.

-   Kā Lira to nolasīja? viņš jautāja Baltamosam.

-   Pilnīgi iespējams, ka viņa visu sagudroja. Tie, kuri šo instrumentu lieto, ir to pētījuši vairakus gadus, un pat tad viņi zīmes var saprast tikai ar daudzu rokasgrāmatu palīdzību.

-    Lira to neizfantazēja. Viņa patiešām nolasīja. Viņa man stāstīja tādas lietas, ko citādi nekad nebūtu varējusi zināt.

-    Tādā gadījumā tas arī man ir noslēpums, varu to apliecināt, eņģelis teica.

Skatīdamies uz aletiometru, Vils atcerējās, ko Lira bija stāstījusi par tā nolasīšanu kaut ko par noskaņojumu, kādā viņai jāatrodas, lai tas darbotos. Tas savukārt viņam bija palīdzējis izjust sudraba asmens asumu.

Ziņkāres pārņemts, Vils izņēma nazi un izgrieza sev priekša mazu lodziņu. Caur to viņš neredzēja neko, izņe­mot zilu gaisu, taču lejā, tāltalu, pletās koku un lauku ainava viņa pasaule. Tur nebija nekādu šaubu.

Tātad kalni šajā pasaulē neatbilda kalniem viņējā. Vils aiztaisīja logu, pirmo reizi izmantodams kreiso roku. Kāds prieks, ka viņš atkal spēja to lietot!

Ja pasauļu ir neskaitāmi daudz, kāpēc nazis paver logu tikai starp šo un viņa pasauli?

Droši vien tas varētu izgriezt logu uz jebkuru no tām.

Viņš atkal pacēla nazi, ļaudams domai plūst pa pašu asmens galiņu, kā Džakomo Paradizi bija mācījis, līdz apziņa ieperinājās starp metāla atomiem un viņš sajuta ik sīkāko šķērsli un gaisa ņirboņu.

Tā vietā, lai grieztu uzreiz līdz ar pirmo mazāko pre­testību, kā Vils parasti bija darījis, viņš ļāva nazim slīdēt uz nākamo un nākamo šķērsli. Tas bija tikpat kā vilkt pa valdziņu rindu, uzspiežot tik maigi, lai neviens no tiem netiktu bojāts.

—     Ko tu dari? gaisā ierunājās balss, novēršot viņu no šīs nodarbes.

-    Pētu, Vils atteica. Stāvi klusu un turies nost no ceļa. Ja pienāksi tuvāk, varu tev iegriezt, un, ja nevaru tevi saskatīt, tad nevaru no tā izsargāties.

Baltamoss izdvesa skaņu, pauzdams klusu neapmieri­nātību. Vils atkal snaikstīja nazi, sajuzdams tos pašus sīkos traucēkļus un kavēkļus. To bija daudz vairāk, nekā viņš bija domājis. Un viņš tos iztaustīja, nejuzdams vaja­dzību nekavējoties pārgriezt, viņš juta, ka tiem ir atšķirīga kvalitāte: šis te bija ciets un noteikts, šis mākoņains, trešais bija gludens, bet ceturtais trausls un vārīgs…

Bet starp tiem visiem daži bija tādi, kas Vilam šķita vieglāk sajūtami, un, jau zinādams atbildi, viņš pār­liecinādamies grieza atkal viņa paša pasaule.

Vils to aizvēra un, taustīdams ar naža galu, meklēja citas kvalitātes izcilni. Atradis vienu elastīgu un izturīgu, viņš ļāva nazim slīdēt tam cauri.

Un jā! Pa logu ieraudzītā pasaule nebija viņējā: tās grunts bija blīvāka, un ainavā bija nevis zaļi lauki un dzīvžogi, bet tuksnesis ar paugurainām kāpām.

Viņš aizvēra šo logu un atvēra nākamo: dūmu pilns gaiss virs industriālas lielpilsētas un īdzīgu strādnieku rinda, kas smagā gaitā soļoja uz fabriku.

Vils aizvēra arī šo un atgriezās, juzdamies nedaudz apreibis. Viņš pirmoreiz izjuta kaut ko no naža patiesā spēka un ļoti rūpīgi novietoja to sev priekšā uz akmens.

-   Vai grasies te palikt visu dienu? pukojās Baltamoss.

-   Es domāju. Var viegli pārvietoties no vienas pasaules uz citu, ja to gruntis atrodas vienā vietā. Varbūt tādas vietas ir, un varbūt tieši tur notiek daudz izgriešanos cauri… Un jāzina, kā ar naža smaili sataustīt savu pasauli, citādi vari vairs nekad nenokļūt atpakaļ. Tu būsi pazudis uz visiem laikiem.

-   Patiešām. Bet vai mēs drīkstam…

-    Un tev jāzina, kuras pasaules grunts atrodas tajā pašā vietā, citādi nebūs jēgas to atvērt, Vils turpināja, runādams tikpat labi ar sevi, kā ar eņģeli. Tatad tas nav tik viegli, ka biju domājis. Oksfordā un Čitagacē mums varbūt vienkārši laimējās. Bet es vienkārši…