Dzintara tālskatis

-   Nē. Tikai tad, kad būšu atradis Liru.

Ietinis aletiometru samtā, Vils ielika to savā mugur­somā. Drošības labad pavicinājis ap sevi tēva smago ap­metni, viņš notupās turpat, kur stāvēja, neatlaidīgi vēro­dams abas ēnas.

-   Vai jūs stāstāt patiesību? viņš jautaja.

-Jā.

-   Tādā gadījumā vai jūs esat stiprāki par cilvēciskām būtnēm vai vājāki par tām?

-    Vājāki. Jums ir īsta miesa, mums ne. Tomēr tev vajadzētu nākt kopa ar mums.

-    Nē. Ja jau es esmu stiprāks, jums jāpakļaujas man. Turklāt man ir nazis. Tāpēc es varu jums pavēlēt: palī­dziet man atrast Liru! Man nerūp, cik laika tas prasīs, vispirms atradīšu viņu un pēc tam došos pie lorda Ezriela.

Abi stāvi vairākas sekundes klusēja. Tad tie sarunā­damies aizpeldēja, taču Vils no viņu teiktā nedzirdēja ne vārda.

Beidzot viņi atkal atgriezās, un zēns izdzirda:

-    Labi labi. Tu pieļauj kļūdu, taču mums nav izvēles. Mēs tev palīdzēsim atrast šo bērnu.

Vils centās ar skatienu caururbt tumsu un saskatīt tos skaidrāk, bet viņa acis bija lietus pilnas.

-   Panāciet tuvāk, lai varu jūs redzēt, viņš aicināja.

Stāvi pietuvojās, bet šķita topam vēl neskaidrāki.

-   Vai dienas gaismā es jūs saskatīšu labāk?

-    Nē, sliktāk. Mēs neesam augstas kārtas eņģeļi.

-    Nu, ja es jūs neredzu, tad neredzēs arī neviens cits, tātad jūs paliksiet apslēpti. Dosimies palūkot, vai jūs varat atrast ceļu, pa kuru Lira aizgājusi. Viņa nekādā ziņā nevar būt tālu. Te bija sieviete Lira būs kopā ar viņu tā sieviete viņu paņēma. Ejiet, meklējiet un at­griezušies pastāstiet man, ko būsiet redzējuši.

Eņģeļi pacēlās aukainajā gaisā un pazuda. Vils juta pār sevi nolaižamies milzīgu, drūmu smagumu; jau pirms cīņas kopā ar tēvu viņam bija palicis maz spēka, un nu viņš bija tuvu sabrukumam. Negribējās neko, vienīgi pievērt plak­stiņus, kas bija tik smagi un ļoti sūrstēja no raudāšanas.

Vils pārvilka pār galvu mantiju, piespieda pie krūtīm

mugursomu un uzreiz aizmiga.

-   Nekur nav, teica balss.

Miega dzīlēs to izdzirdis, Vils pūlējās pamosties. Bei­dzot (un tas aizņēma krietnu minūti, jo viņš bija pamatīgi atsledzies) zēnam izdevās atvērt acis dzidrajam rītam.

-   Kur tu esi? viņš vaicāja.

-   Tev blakus, eņģelis atbildēja. Šeit.

Patlaban lēca saule un klintis ar uz tām saaugušajiem ķērpjiem un sūnām rīta gaismā izteiksmīgi un koši mir­dzēja, bet viņš nekur nemanīja nevienu stāvu.

-    Es jau teicu, ka dienas gaismā mūs būs grūtāk sa­skatīt, balss turpināja. Tu mūs vislabāk redzēsi pus­tumsā, rīta vai vakara mijkrēslī, tad tumsā un visslik­tāk saules gaismā. Mēs ar biedru rūpīgi pārmeklējām kalnu un neatradām ne sievieti, ne bērnu. Bet tur ir zils ezers, viņa būs apmetusies pie tā. Tur guļ miris vīrietis un Rēga saēsta ragana.

-   Miris vīrietis? Kāds viņš izskatās?

-   Pāri sešdesmit. Tukls, ar gludu ādu. Sudraboti sirms. Ģērbies dārgās drānās, no viņa nāk pamatīga smaka.

-    Sers Čārlzs, konstatēja Vils. Izklausās, ka viņš. Koulteres kundze būs viņu nogalinājusi. Nu beidzot kaut kas labs!

-    Viņa ir atstājusi pēdas. Mans biedrs tām seko un atgriezīsies, kad atklās, kurp viņa devusies. Es palikšu pie tevis.

Vils pietrausās kājās un palūkojās apkārt. Vētra bija attīrījusi gaisu, bija uzausis svaigs un dzidrs rīts, bet tas skatu darīja skaudrāku, jo netālu gulēja vairāki raganu līķi; šīs raganas Viļu un Liru bija pavadījušas uz tikšanos ar viņa tēvu. Vienas raganas seju ar nežēlīgu knābi jau plosīja melna vārna, un Vils saskatīja kādu lielāku putnu, kurš riņķoja apkārt, kā meklēdams bagātāku mielastu.

Vils palūkojās uz visiem līķiem pēc kārtas, bet neviens no tiem nebija Liras īpaši tuvās draudzenes, raganu klana karalienes Serafinas Pekkalas mirstīgās atliekas. Tad viņš atminējās: vai Serafīna uz vakara pusi nebija piepeši devusies citā uzdevumā?

Tātad viņa vēl varēja būt dzīva. Šī doma Viļu uzmun­drināja, un viņš nopētīja apvārsni, vai nemanis kādu zīmi no Serafinas, bet, lai kadā virzienā raudzītos, viņš nere­dzēja neko citu kā vien zilas debesis un stāvas klintis.

-   Kur tu esi? viņš vaicāja eņģelim.

-   Tev blakus, nāca atbilde, kā vienmēr.

Vils paskatījās pa kreisi, jo no kurienes nāca balss, bet neko nemanīja.

-     Tātad neviens tevi neredz. Vai vēl kads var tevi dzirdēt tikpat labi kā es?

-   Ja es čukstu, tad ne, eņģelis dzēlīgi atteica.

-   Kā tevi sauc? Vai jums ir vārdi?

-    Jā, ir. Mans vārds ir Baltamoss. Manu biedru sauc Baručs.

Vils apsvēra, ko darīt. Izvēloties vienu ceļu no dau­dziem, visi tie ceļi, kurus tu neizvēlies, tiek nopūsti kā sveces, it kā nekad nebūtu eksistējuši. Tobrīd Vilam vēl piederēja visas izvēles. Taču paturēt tās visas nozīmēja nedarīt neko. Viņam galu galā bija jāizvēlas.

Kāpsim atpakaļ, lejā no kalna, viņš teica. Dosi­mies uz to ezeru. Tur varētu būt kaut kas, ko es varētu izmantot. Un mani šā vai tā sāk mocīt slāpes. Es došos pa to ceļu, ko uzskatīšu par pareizo, un, ja eju aplamā vir­ziena, tu vari mani vadīt.

Tikai vairākas minūtes nogājis pa klinšaino nogāzi, kur nebija takas, Vils apjauta, ka viņam nesāp roka. Fak­tiski kopš pamošanās viņš par savu ievainojumu nebija domājis.