Dzintara tālskatis

Viņš atkal paņēma nazi. Tikpat skaidru un acīmredza­mu kā sajūtu, kas radās, pieskaroties punktam, kas pa­vērtu viņa paša pasauli. Vils ne vienreiz vien uztaustīja vēl kādu sajūtu rezonansi, it kā sistu smagas koka bun­gas; šī sajūta, tāpat kā jebkura cita, gan radās no sīkākās naža kustības tukšā gaisā.

Šī nojausma te bija. Atvirzījies atpakaļ, viņš sajuta kaut ko citu un tad atkal to pašu, tā atkal bija te.

Vils izgriezās cauri un redzēja, ka minējums ir bijis pareizs. Rezonanse nozīmēja, ka pasaulē, kuru viņš at­ver, grunts ir tajā pašā vietā, kur šeit. Viņš attapās rau­gāmies uz zālainu kalnu pļavu zem drūmām debesīm, kurā ganās sintētisko lopu ganāmpulks tādus dzīvnie­kus viņš nekad agrāk nebija redzējis. Šie radījumi bija bizonu lielumā, ar platiem ragiem, pinkainu, zilu vilnu un biezām krēpēm pār muguru.

Vils spēra soli cauri. Vistuvāk esošais dzīvnieks vien­aldzīgi pacēla galvu, tad atkal pievērsās zālei. Atstādams logu atvērtu, Vils citas pasaules p|avā ar naža galu uz­taustīja pazīstamus izciļņus un mēģinaja tos atvērt.

Jā, viņš varēja no šīs pasaules atvērt savējo un vēl aizvien atradās augstu virs fermām un dzīvžogiem; un jā, viņš viegli varēja uztaustīt stabilu rezonansi, kas nozī­mēja Čitagaces pasauli, kuru viņš tikko kā bija pametis.

Ar dziļu atvieglojumu, visu aiz sevis aizvēris, Vils at­griezās nometnē pie ezera. Tagad viņš varēs atrast mā­jupceļu; nu viņš neapmaldīsies, tagad viņš varēs paslēp­ties, kad tas būs vajadzīgs, un droši pārvietoties.

Ar katrām jauniegūtajām zināšanām pieauga spēks. Vils aizbāza nazi aiz jostas un pārmeta pār plecu mugursomu.

-   Nu, vai tagad tu esi gatavs? ievaicājās sarkastiska balss.

-   Jā. Ja velies, es paskaidrošu, bet nešķiet, ka tevi tas pārāk interesē.

-    Ak, visu, ko tu dari, es uztveru kā nepārtraukta valdzinājuma avotu. Bet neuztraucies par mani. Ko tu grasies sacīt tiem ļaudīm, kas tur nāk?

Vils izbiedēts raudzījās apkārt. Tālāk pa taku vēl diezgan tālu nāca ceļotāju rinda ar saiņiem apkrautiem zirgiem, mierīgi mērojot ceļu uz ezeru. Tie vēl nebija pa­manījuši zēnu, bet, ja viņš paliks uz vietas, tas drīz notiks.

Vils pacēla tēva apmetni, ko bija izklājis saulē uz klints. Tagad izžuvis tas bija daudz vieglāks. Viņš paskatījās ap­kārt šeit nepalika vairs nekā tāda, ko viņš varētu paņemt.

-   Dosimies tālāk, zēns teica.

Vils mīļuprāt pārmainītu apsēju, taču tas varēja pagai­dīt. Viņš uzsāka ceļu gar ezera malu, prom no ceļotājiem, un viņam sekoja eņģelis, neredzams dzidrajā gaisā.

Daudz vēlāk tajā pašā dienā viņi no kailajiem kalniem nonāca uz atradzes, ko klāja zāle un pundurveida rodo­dendri. Vils alka atpūtas un nolēma drīz apstāties.

Eņģeli viņš nebija dzirdējis daudz runājām. Laiku pa laikam Baltamoss bija norādījis: "Uz to pusi ne!" vai: "Pa kreisi ir vieglāks ceļš!" un Vils šos padomus bija ņēmis vērā, taču patiesībā viņš gāja tikai iešanas pec un lai tu­rētos tālāk no tiem ceļiniekiem, jo tikmēr, kamēr ar jau­nām ziņām atgriezīsies otrs eņģelis, gluži labi varēja pa­likt turpat.

Patlaban rietēja saule, un viņš nodomāja, ka nu varēs sa­skatīt savu dīvaino sabiedroto. Šķita, ka gaismā notrīsot iezī­mējas vīrieša apveids un veidola iekšiene gaiss ir blīvāks.

-   Baltamos? Vils ierunājās. Es gribu atrast strautu. Vai te tuvumā kāds ir?

-    Pusceļā lejup pa nokalni ir avots, eņģelis atbildēja, tieši augšpus tiem kokiem.

-    Paldies, Vils pateicās.

Zēns uzmekleja avotu un, kārtīgi padzēries, piepildīja blašķi. Bet, iekams viņš paguva nokāpt lejāk uz mazo audziti, Baltamoss izsaucās, un pagriezies Vils ieraudzīja viņa apveidu pa nokalni skrienam pretī kam? Eņģeli varēja saskatīt tikai kā kustības zibsni, un labāk Vils viņu redzēja, neskatīdamies tieši virsū; šķita, ka eņģelis apstājas un ieklausās, un tad tas uzlaidas gaisā, ātri slī­dēdams atpakaļ pie Vila.

-    Šurp! viņš sauca, un šoreiz eņģeļa balsī nemanīja nosodījumu un sarkasmu. Pa šo ceļu nāk Baručs! Un tur ir viens no tiem logiem, gandrīz neredzams. Nac, nāc! Nāc tūlīt!

Vils dedzīgi sekoja, aizmirsis nogurumu. Logs, kā viņš, to sasniedzis, redzēja, pavērās uz miglainu, tundrai līdzīgu ainavu, līdzenāku par kalniem Čitagaces pasaulē, un arī aukstāku debesis tur bija apmākušās. Vils izgā­ja cauri logam, un Baltamoss nekavējoties viņam sekoja.

-   Kā pasaule šī ir? Vils jautāja.

-    Meitenes pasaule. Pa šejieni viņas izgājušas cauri. Baručs ir devies uz priekšu, lai viņām sekotu.

-    Kā tu zini, kur viņš ir? Vai tu lasi viņa domas?

-   Protams, es lasu Baruča domas. Lai kurp viņš ietu, mana sirds dodas viņam līdzi.

Vils palūkojās apkārt. Nemanīja nekādas cilvēku dzī­vības pazīmes, un, gaismai pavājinoties, gaiss ik mirkli kļuva dzestrāks.

-   Es negribu te gulēt, viņš sacīja. Paliksim pa nakti Čitagaces pasaulē un šeit ieradīsimies no rīta. Tur vis­maz bija koki, un es varu iekurt uguni. Nu es zinu, kāda ir Liras pasaules sajūta, un varēšu ar nazi to atrast… Klau, Baltamos! Vai tu vari pieņemt kādu citu formu?

-    Kāpēc lai es to vēlētos?