Dzintara tālskatis

-    Šīs pasaules cilvēciskajām būtnēm ir dēmoni, un, ja es staigāšu apkārt bez tā, tas izskatīsies aizdomīgi. Sākumā tieši tādēļ Lira no manis baidījās. Tāpēc, ja mēs grasāmies ceļot viņas pasaulē, tev vajadzēs izlikties par manu dēmonu un pieņemt kāda dzīvnieka veidolu. Tu va­rētu būt putns. Tad tu vismaz varētu lidot.

-Ak, cik apnicīgi!

-   Bet vai tu vari?

-   Es varētu…

-   Tāda gadījumā izdari to tūlīt. Ļauj paskatīties.

Šķita, ka eņģeļa veidols sabiezē, gaisā uzvirpuļoja

neliels viesulis, un pēc tam zālē pie Vila kājām nometās strazds.

-   Uzlido man uz pleca, Vils palūdza.

Putns paklausīja un ierunājās eņģeļa pazīstamajā dzēlīgajā tonī:

-   Es to darīšu tikai tad, kad tas būs absolūti nepiecie­šams. Tas ir neizsakāmi pazemojoši.

-    Cik nepatīkami, Vils teica. Kad vien mēs šajā pasaulē ieraudzīsim cilvēkus, tu pārvērtīsies par putnu. Nav jēgas šķendēties vai strīdēties. Vienkārši izdari tā.

Strazds nolaidās no viņa pleca un izzuda tīrā gaisā, un, pustumsā izskatīdamies sabozies, atkal parādījās eņģe­lis. Iekams viņi kāpa pa logu atpakaļ, Vils paskatījās ap­kārt un paostīja gaisu, novērtēdams pasauli, kurā Lira bija gūstekne.

-   Kur tavs biedrs ir patlaban? viņš vaicāja.

-   Seko tai sievietei uz dienvidiem.

-   Tad arī mēs no rīta dosimies uz to pašu pusi.

Nākamajā dienā Vils soļoja stundām ilgi un nevienu neredzēja. Zeme sastāvēja lielākoties no zemiem kal­niem, klātiem ar īsu, sausu zāli, un, tiklīdz viņš nokļuva kādā augstākā vietā, uzreiz vērās apkārt, meklēdams cil­vēku mitināšanās pazīmes, taču neka tāda neatklāja. Vienīgā pārmaiņa putekļaini brūnzaļajā tukšumā bija attāls tumšāk zaļš plankums, un uz turieni viņš devās, jo Baltamoss teica, ka tas esot mežs un tur esot upe, kas plūstot uz dienvidiem. Kad saule uzkāpa visaugstāk, Vils kļūmīgi mēģināja iemigt zemā krūmājā un, vakaram tu­vojoties, jutās noguris, viņam sāpēja kājas.

-   Lēns progress, Baltamoss īgni ierunājās.

-   Tur neko nevar līdzēt, Vils atteica. Ja nevari pa­teikt neko lietderīgu, labāk nerunā vispār.

Kad viņš sasniedza mežmalu, saule bija jau zemu un gaiss putekšņu pilns, tik pilns, ka viņš vairākas reizes nošņaukajās, izbiedēdams putnu, kas kaut kur netālu ar spalgu kliedzienu pacēlas spārnos.

-   Pirmais dzīvais radījums, ko šodien redzu, Vils no­teica.

-    Kur tu domā parlaist nakti? Baltamoss jautaja.

Tagad garajās koku ēnās eņģelis lāgiem kļuva redzams.

Cik nu Vils spēja saskatīt, viņam bija sapīkusi seja.

Vils sacīja: Vajadzēs apstāties kaut kur tepat. Tu va­rētu palīdzēt pameklēt kādu labu vietu. Es dzirdu strauta čalas palūko, varbūt varēsi to atrast.

Eņģelis pazuda. Brizdams caur zemajiem viršu un purva miršu puduriem, Vils lēnām vilkās tālāk, vēlēda­mies, kaut varētu samanīt kādu taku, kur likt kājas, un bažīgi vērodams gaismu, apmetnes vietu vajadzēja iz­raudzīties drīz, citādi tumsa nedos iespēju izvēlēties.

-    Pa kreisi, rokas stiepiena attālumā ierunājās Bal­tamoss. Strauts un sauss koks malkai. Uz šo pusi…

Vils sekoja eņģeļa balsij un drīz atrada minēto vietu. Starp apsūnojušajiem akmeņiem strauji čaloja strauts, aiz kraujas pazuzdams šaurā aizā, kas tumsa zem salīku­šajiem kokiem. Gar strautu stiepās ar zāli apaudzis krasts, sniegdamies līdz netālajiem, brikšņos saauguša­jiem krūmiem.

Vils, pirms atļāvās atpūsties, ķērās pie kurināmā vāk­šanas, un drīz zālē uzdūrās nokvēpušu akmeņu lauku­mam, kur kāds sen atpakaļ bija kūris uguni. Savācis sī­kus un lielākus zarus, viņš ar nazi sagrieza tos piemērotā garumā un tikai pēc tam mēģināja aizdedzināt. Zēns ne­zināja, kā to vislabak izdarīt, un izšķieda vairākus sērko­ciņus; tikai tad izdevās uzpūst uguni liesmās.

Eņģelis viņu vēroja ar tādu kā gurdenu pacietību.

Kad ugunskurs beidzot bija iekurts, Vils apēda divus auzu biskvītus, mazliet kaltētas gaļas un nedaudz "Kendala" piparmētru kūkas, uzdzerdams virsū dažus auksta ūdens malkus. Baltamoss klusēdams sēdēja bla­kus, un beidzot Vils jautāja:

-    Vai tu visu laiku grasies mani novērot? Es nekur neiešu.

-    Es gaidu Baruču. Drīz viņš atgriezīsies, un tad, ja vēlies, es tevi ignorēšu.

-   Vai tu vēlētos mazliet ēdiena?

Baltamoss viegli sakustējās: ēdamais viņu vilināja.

-    Gribēju sacīt, ka nezinu, vai jūs vispār ēdat, Vils teica, bet, ja kaut ko vēlies, tad laipni ludzu.

-    Kas ir… tas? eņģelis klīngi jautāja, rādīdams uz "Kendala" piparmētru kūku.

-    Lielākoties cukurs, es domāju, un piparmētras. Te būs!

Nolauzis gabaliņu, Vils to pasniedza eņģelim. Balta­moss pielieca galvu un kuku apostīja. Tad viņš to paņē­ma, ar vēsiem pirkstiem viegli pieskardamies Vila delnai.

-    Domāju, tas mani pabaros, viņš teica. Ar vienu gabaliņu pilnīgi pietiks, paldies.

Baltamoss sēdēja un klusi skrubināja kūku. Vils at­klāja, ka, skatoties ugunī un atstājot eņģeli pašā redzes­lauka malā, viņš var gūt par to spēcīgāku iespaidu.

-   Kur atrodas Baručs? viņš jautāja. Vai viņš var ar tevi sazināties?

-    Es jūtu, ka Baručs ir tuvu. Ļoti drīz viņš būs klāt. Kad viņš atgriezīsies, mes aprunāsimies. Runašanās ir vislabākais.