Dzintara tālskatis

Pagaja labi ja desmit minūtes, kad ausis saklausīja klusus spārnu švīkstus, un Baltamoss nepacietīgi pie­cēlās. Jau pēc mirkļa abi eņģeļi apkampās, un Vils, neat­laidīgi skatīdamies liesmās, redzēja, cik ļoti tie viens otram pieķērušies. Tā bija vairāk nekā pieķeršanās: viņi viens otru kaislīgi mīlēja.

Baručs apsēdās blakus savam biedram, un Vils sabik­stīja uguni tā, lai viņiem garām plūstu dūmu mākonis. Tam bija efekts: eņģeļu augumi iezīmējās tā, ka Vils pirmo reizi spēja viņus skaidri saskatīt. Baltamoss bija slaids; šaurie spārni bija eleganti salocīti aiz pleciem, un sejā jautās tāda izteiksme, kur augstprātīgas nievas jaucās ar maigu, kvēlu līdzjūtību, it kā viņš mīlētu visas lietas, ja vien viņa iedaba ļautu piemirst to defektus. Tomēr Baručā viņš defektus neredzēja, tas nu bija skaidrs. Baručs šķita jaunāks, kā jau Baltamoss bija teicis, un spēcīgāk veidots; viņa spārni bija sniegbalti un masīvi. Baruča iedaba likās vienkāršākā; uz Baltamosu viņš raudzījās kā uz visu zinību un prieka avotu. Vils juta, ka abu mīlestība vienam pret otru viņu intriģē un aizkustina.

-   Vai tu uzzināji, kur atrodas Lira? zēns jautāja, ne­pacietīgi gaidīdams jaunumus.

-    Jā, Baručs atbildēja. Tā ir Himalaju ieleja, ļoti augstu, blakus šļūdonim, kur ledus pārvērš gaismu vara­vīksnē. Varu uzzīmēt smiltīs plānu, lai tu nekļūdītos. Meitene ir gūstekne alā, kas atrodas starp kokiem, un tā sieviete tur viņu aizmigušu.

-Aizmigušu? Vai tā sieviete ir viena? Vai kopā ar viņu nav kareivji?

-   Jā, viena. Paslēptuvē.

-   Vai Lirai nav nodarīts nekas ļauns?

-    Nē. Viņa tikai ir aizmigusi un sapņo. Ļauj, es parā­dīšu tev, kur viņas ir.

Kailajā zemē blakus ugunskuram Baručs ar bālu pirk­stu uzzīmēja plānu. Vils paņēma piezīmju bloknotu un precīzi to pārzīmēja. Plāns attēloja neparasti līkumotas lormas šļūdoni, slīdošu lejā starp trim gandrīz identis­kam kalnu virsotnēm.

-   Tagad, eņģelis turpināja, uzzīmēsim detalizētāk. Ieleja ar alu pa kreisi no šļudoņa sašaurinās, un caur to plūst izkususi straume. Ielejas augšpuse ir šeit…

Viņš uzzīmēja otru plānu, un Vils to nokopēja; un tad trešo, ik reizes zīmējumā piekļūstot tuvāk alai, un Vils juta, ka ceļu varētu atrast bez pūlēm pieņemot, ka viņš ir pieveicis četrus vai piecus tūkstošus jūdžu no tundras līdz kalniem. Nazis lieti noderēja, lai izgrieztos starp pasaulēm, bet tas nevarēja likvidēt attālumus to iekšējā telpā.

-    Šļūdoņa tuvumā ir svētnīca, Baručs beigās teica, ar sarkaniem zīda karodziņiem, ko pa pusei saplosījis vējš. Jauna meitene nes uz alu pārtiku. Viņi domā, ka sieviete ir svētā, kas viņus svētīs, ja tie parūpēsies par viņas vajadzībām.

-    Krāpšana, Vils sacīja. Un viņa slēpjas… To es nesaprotu. Slēpjas no Baznīcas?

-   Tā šķiet.

Vils rūpīgi salocīja un noglabāja plānus. Viņš bija nolicis pie ugunskura uz akmeņiem skārda krūzīti un nu ielēja tajā šķīstošo kafiju, izmaisīja dzērienu ar žagaru un, iekams paņēma krūzīti, aptina ap plaukstu kabatlakatiņu.

Degošais žagars iekrita ugunī; iekliedzās kāds nakts­putns.

Piepeši, un Vils tam neredzēja iemesla, abi eņģeļi pa­skatījās augšup vienā un tajā pašā virzienā. Vils sekoja viņu skatienam, bet neko nemanīja. Reiz viņš bija redzējis tā darām kaķi uztrūcies no snaudas, dzīvnieks vēroja kaut ko vai kādu, kas neredzams ienāca istabā un šķērsoja to. Mati sacēlās stāvus, un tāpat notika arī šoreiz.

-Apdzēs uguni, Baltamoss čukstēja.

Vils ar veselo plaukstu pagrāba mazliet zemes un apbēra liesmas. Kaulos uzreiz iegūla aukstums, un viņš nodrebēja. Aplicis ap pleciem apmetni, zēns atkal pacēla galvu.

Un nu kaut kas kļuva redzams virs mākoņiem kaut kas kvēloja, un tas nebija mēness.

Viņš dzirdēja Baruču nomurminām: Kaujas rati? Vai tas varētu būt?

-   Kas tas ir? Vils čukstēja.

Baručs pieliecās tuvāk un tāpat klusi atbildēja: Viņi zina, ka mēs esam šeit. Viņi ir mūs atraduši. Vil, ņem savu nazi un…

Iekams viņš paguva pabeigt, kaut kas brāzās no de­besim un notrieca Baltamosu. Acumirkli Baručs tam uzlē­ca virsū, un Baltamoss locījās, atbrīvodams savus spārnus. Nespodrajā gaismā atgādinot lielas lapsenes, kas ieķēru­šās stiprā zirnekļa tīklā, visas trīs būtnes cīnījās gan tā, gan citādi, neizdvešot ne skaņas, Vils nedzirdēja neko citu kā vien lūstošus zarus un čaukstošas lapas.

Zēns nevarēja izmantot nazi viņi visi kustējās pārāk ātri. Tā vietā Vils no somas izņēma kabatas lukturīti un iededza to.

Neviens no viņiem nebija to gaidījis. Uzbrucējs izslēja spārnus, Baltamoss ar strauju kustību aizsedza sev acis, un tikai Baručs nezaudēja aukstasinību. Bet Vils ierau­dzīja, kas ir šis ienaidnieks tas bija cits eņģelis, daudz lielāks un spēcīgāks par Baltamosu un Baruču; Baruča plauksta bija tam aizspiedusi muti.

-   Vil! sauca Baltamoss. — Nazis — izgriez ceļu laukā no…

To pašu brīdi uzbrucējs izrāvās no Baruča rokām un kliedza:

-   Lord Reģent! Esmu viņus notvēris!