Dzintara tālskatis

Vila galva no ši brēciena nodimdēja — tādu kliedzienu viņš nekad vēl nebija dzirdējis. Pēc brīža eņģelis būtu pacēlies gaisā, taču Vils nometa kabatas lukturīti un metās uz priekšu. Viņš gan bija nogalinājis klinšu rēgu, l>cl izmantot nazi pret sev līdzīgu būtni bija daudz grū­tāk. Tomēr viņš sagrāba rokās lielos, plīvojošos spārnus un vēl un vēlreiz trieca nazi spalvās, kamēr gaisu pildīja baltas, virpuļojošas spalvas; pat varmācīgi atvēzēdamies, zēns atcerējās Baltamosa vārdus: Jums ir īsta miesa, mums ne. Cilvēciskas būtnes bija stiprākas par eņģe­ļiem, un tā bija taisnība, viņš eņģeli nogāza zemē.

Uzbrucējs vēl aizvien dzirdi plosošā balsī sauca: Lord Reģenti Šurp! Pie manis!

Vils pamanījās pamest skatienu augšup un ieraudzīja, ka mākoņi kustas un virpuļo un to blāzma kaut kas milzīgs kļūst spēcīgāka, itin kā pašu mākoņu enerģija radītu mirdzumu — gluži kā plazma.

Baltamoss kliedza: Vil! Paej tālāk un griez cauri, kamēr viņš vēl nav klāt…

Taču eņģelis enerģiski cīnījās nu viņš bija atbrīvojis vienu spārnu un pūlējās piecelties no zemes, un Vilam vajadzēja vai nu viņu saturēt, vai arī pilnīgi zaudēt cīņu. Baručs piesteidzās palīgā un atkal un atkal spieda uz­brucēja galvu atpakaļ.

Nē! Baltamoss vēlreiz iekliedzās. Nē! Nē!

Viņš atsteidzās pie Vila, purinādams zēnu aiz rokas, aiz pleca un plaukstas; uzbrucējs atkal mēģināja saukt, bet viņa mutei priekšā bija Baruča plauksta. No augšas, gluži ka no jaudīga strāvas ģeneratora, nāca varens trieciens gandrīz par klusu, lai to varētu saklausīt, tomēr šī kustība satricināja visus gaisa atomus un Vils to sajuta līdz pat kaulu smadzenēm.

-   Viņš nāk… Baltamoss gandrīz vai šņukstēja, un nu arī Vilam daļēji pielipa viņa bailes. Lūdzu, lūdzu, Vil…

Vils paskatījās augšup.

Mākoņi pašķīrās, un pa tumšo caurumu lejup traucās stāvs sākumā mazs, bet tuvojoties tā forma sekundi pēc sekundes kļuva lielāka un ievērojamāka. Nepārprotami ļaunprātīgs, tas nāca tieši viņiem virsū; Vils bija pārlie­cināts, ka var pat saskatīt viņa acis.

-   Vil, tev tas jādara, Baručs steidzīgi sacīja.

Vils piecēlās, gribēdams teikt: "Turi viņu ciet," bet, tiklīdz bija domās formulējis šos vārdus, eņģelis triecās pret zemi, izšķīzdams un izirdams kā dūmaka, un viņa vairs nebija. Juzdamies muļķīgi un nelāgi, Vils saīdzis skatījās apkārt.

-   Vai es viņu nogalināju? zēns nedroši jautāja.

-   Tev tas bija jādara, Baručs teica. Taču tagad…

-    Es to ienīstu, Vils kaislīgi sauca, nudien, nudien es ienīstu slepkavošanu! Kad tā reiz aprims?

-     Mums jāiet, Baltamoss klusi teica. Aši, Vil… aši… lūdzu…

Viņi abi bija līdz nāvei nobijušies.

Vils ar naža galu iztaustīja gaisu: jebkuru pasauli, tikai laukā no šīs. Viņš steidzīgi grieza un paskatījās augšup; tas otrs eņģelis no debesīm bija tikai dažu sekunžu lido­juma attālumā, un viņa sejas izteiksme bija biedējoša. Pat no tāda attāluma un pat šajā steidzīgajā mirkli Vils saju­ta, ka viņā iespiežas un visu viņa būtni no sākuma līdz galam pēta kāds milzīgs, brutāls un nesaudzīgs intelekts.

Vēl vairāk viņam bija šķēps viņš to pacēla metie­nam…

Brīdī, kamēr eņģelis kontrolēja savu lidojumu, pagrie­zās taisni un atvēzēja roku, lai mestu ieroci, Vils sekoja

Uaručam un Baltamosam, aizvērdams aiz sevis logu. Ar pirkstiem spiezdams ciet beidzamo collu, viņš juta šokē­jošu gaisa triecienu, taču tas aizgāja garām viņš atradās drošībā; šķēps viņu būtu caururbis tajā otrā pasaulē.

Viņi stāvēja smilšainā krastā zem spoža mēness. Iekš­zemē kuploja gigantiski paparžveida koki; gar krastu jū­dzēm tālu stiepās zemas kāpas. Te bija karsts un mitrs.

-   Kas tas bija? Vils trīsēdams pievērsās abiem eņģe­ļiem.

-    Tas bija Metatrons, Baltamoss atbildēja. Tev va­jadzētu…

-    Metatrons? Kas viņš ir? Kāpēc viņš uzbrūk? Tikai nemelojiet!

-   Mums viņam jāpastāsta, — Baručs teica savam bied­ram. Tev to jau vajadzēja izdarīt.

-   Jā, vajadzēja, Baltamoss piekrita, bet es biju uz viņu apvainojies un nobažījies par tevi.

-    Tad pastāsti gan tagad, Vils ierosināja. Un atce­ries: nav labi mani mācīt, kas jādara, tas man neko ne­nozīmē, it neko. Svarīga ir tikai Lira un mana māte. Un tāds, viņš piebilda Baltamosam, ir visas šīs metafiziskās apceres, kā tu to nodēvēji, kodols.

Baručs sacīja: Domāju, ka mums tevi jāinformē, Vil, kāpēc mēs abi tevi meklējām un kāpēc mums tevi jāved pie lorda Ezriela. Mēs esam atklājuši karalistes Visva­renā pasaules noslēpumu, un mums tajā ar viņu jāda­lās. Vai šeit mēs esam drošībā? viņš piebilda, skatīda­mies apkārt. Vai te nevar izkļūt cauri?

-   Šī ir cita pasaule. Cits Visums.

Viņi stāvēja mīkstās smiltīs, un tuvējās kāpas nogāze izskatījās vilinoša. Mēnessgaismā varēja redzēt jūdzēm talu; viņi bija pilnīgi vieni.

-    Nu tad pastāstiet, aicināja Vils. Pastāstiet man par Metatronu un izpaudiet to noslēpumu. Kāpēc tas eņģelis viņu sauca par Reģentu? Un kas ir Visvarenais? Vai Dievs?

Zēns apsēdās, un abi eņģeļi, kuru aprises mēnesnīcā izskatījās skaidrākas, nekā viņš jelkad agrāk bija redzē­jis, apsēdās viņam blakus.