Dzintara tālskatis

Serafina pastāstīja, ka Lī Skorsbijs bija uzsācis meklēt cilvēku, kurš bija pazīstams ar vārdu Staņislavs Grummans. Viņa pastāstīja, kā lords Ezriels šķērsojis robežu starp pasaulēm' un par dažām tā sekām, piemēram, par ledus kušanu. Viņa pastāstīja par raganas Rutas Skādi lidojumu pakaļ eņģeļiem un centās raksturot lāču kara­lim šīs lidojošās būtnes tāpat, kā Ruta bija tās raksturo­jusi, stāstīja par gaismu ap eņģeļiem, par viņu kristāl­skaidro izskatu un viedumu.

Tad viņa pastāstīja, ko bija atradusi, atsaukdamās Lī aicinājumam.

-    Es uzliku viņa līķim burvestību, kas pasargā no sair­šanas, spīgana teica. Burvestība ilgs, kamēr tu līķi apraudzīsi, ja vēlies to darīt. Taču esmu par to noraizējusies, karali Jorek. Mani uztrauc viss, bet visvairāk tas.

-    Kur atrodas bērns?

-    Atstāju viņu pie savām māsām, jo man vajadzēja atsaukties Lī aicinājumam.

-   Vai tajā pašā pasaulē? -Jā.

-    Kā man tur no šejienes nokļūt?

Viņa paskaidroja. Joreks Bērnisons neizteiksmīgi klausījās un pēc tam sacīja: Es došos pie Lī Skorsbija. Un pēc tam uz dienvidiem.

-    Uz dienvidiem?

-    Ledus šīs zemes ir pametis. Esmu par to domājis, Serafina Pekkala. Esmu nofraktējis kuģi.

Trīs lapsiņas bija pacietīgi gaidījušas. Divas no tam gu­lēja, uzlikušas galvas uz ķepām, bet viena vēl tupēja un sekoja sarunai. Arktikas maitēdājas lapsas bija mazliet apguvušas ļaužu valodu, bet viņu smadzenes bija veidotas tā, ka viņas varēja saprast tikai formulējumus tagadnes formā. Lielākā daļa no Joreka un Serafinas runātā tām šķita kā bezmērķīgs troksnis. Turklāt, kad lapsas runāja, lielākā daļa no sacītā bija meli, tāpēc nebija svarīgi, ja viņas dzirdēto atstāstītu neviens nespētu izšķirt, kura daļa no sacītā ir patiesība, kaut ari lētticīgie klinšu rēgi bieži vien lielākajai daļai no tā noticēja un nekad nemācījās no savām kļūdām. Lāči un raganas bija raduši, ka viņu sarunas piesavinās tāpat kā gaļu, kuru viņi beiguši ēst.

-   Un tu, Serafina Pekkala? Joreks turpināja sarunu. Ko tu tagad darīsi?

-    Grasos uzmeklēt ģiptiešus, viņa atbildēja. Man šķiet, viņi būs vajadzīgi.

-   Lords Fā, sacīja lācis, jā. Labi karotāji. Noderēs.

Viņš aizgriezās un, bez skaņas ieslīdējis ūdenī, neno­gurdināms sāka peldēt pretī jaunajai pasaulei.

Pēc kāda laiciņa Joreks Bērnisons caur melnējošo pa­zemi soļoja pa siltumā saplaisājušām klintīm nodeguša meža malā. Caur dūmaino miglu kveldēja saule, bet viņš ignorēja karstumu un arī nepievērsa uzmanību ogļu pu­tekļiem, ar kuriem nokvēpa baltais kažoks, tāpat arī knišļiem, kas nesekmīgi centās iedzelt.

Viņš bija nogājis garu ceļu un kādā bridi konstatēja, ka iepeld citā pasaulē. Lācis ievēroja ūdens garšas un gaisa temperatūras izmaiņas, tomēr gaiss bija pietiekami labs elpošanai un ūdens vēl aizvien cēla ķermeni uz augšu, tāpēc viņš peldēja tālāk; nupat Joreks aiz sevis pameta jūru un gandrīz bija sasniedzis Serafinas aprakstīto vietu. Viņš grozījās uz riņķi, ar melnajām acīm vērdamies augšup uz saulē mirdzošajām kaļķakmens klinšu sienām virs sevis.

Laukakmeņu un nobiru klātā klinšainā nogāze starp nodegušā meža malu un kalniem bija piemētāta ar apsvi­luša, groda metāla gabaliem sijām un balstiem kas reiz bija bijuši kāda sarežģīta mehānisma sastāvdaļas. Joreks Bērnisons uz tiem skatījās vienlaikus kā kalējs un karavīrs, bet neredzēja tādu detaļu, kas būtu izmantoja­ma. Ar spēcīgo nagu viņš novilka līniju gar kādu balstu, kas bija mazāk bojāts nekā pārējie, un, pārliecinājies, ka metala kvalitāte nav laba, tūlīt pat novērsās un atkal pē­tīja kalna sienu.

Te viņš ieraudzīja meklēto: šauru aizu, kas veda atpa­kaļ starp robainajām sienām, un pie ieejas lielu, zemu laukakmeni.

Viņš neatlaidīgi rāpās turp. Zem milzīgajām pēdām klusumā skaļi krakšķēja sausi kauli, jo šeit daudzi cilvēki bija dabūjuši galu; tos bija apskrubinājuši koijoti, maitasputni un sīkāki radījumi, bet lielais lācis, skeletus ignorē­dams, cītīgi rāpās uz klinti. Ceļš bija irdens un viņš — smags, tāpēc nobiras zem pēdām ne vienu reizi vien no­gruva līdz ar viņu putekļu un zvirgzdu jūklī. Bet, noslī­dējis lejā, Joreks atkal nerimstoši un pacietīgi rāpās, līdz sasniedza pašu klinti, kur varēja balstīties drošāk.

Laukakmens bija ierakts un ložu pēdu izdangāts. Viss raganas stāstītais atbilda patiesībai. Kā apstiprinājums, raganas stādīta, par zīmi tam, ka šeit klintī meklējama sprauga, pasakaini ziedēja maza Arktikas puķīte purpursarkana akmeņlauzīte.

Joreks Bērnisons gāja apkārt uz klints augšpusi. Tas bija labs patvērums no naidnieka, kas nāktu no lejas, taču ne pietiekami labs; ložu krusā, kas bija atšķēlusi klints fragmentus, dažas no tām bija atradušas savu mērķi vīrieša līķis, ēnā sastindzis, gulēja tur, kur lodes to bija noguldījušas.