Dzintara tālskatis

Nākamajā vakarā, cik drīz vien varēja, viņa aizstei­dzās uz ieleju, nesdama lapā ietītu mazumiņu saldo rīsu. Ema dega nepacietībā pastāstīt sievietei, ko ir izdarījusi, iedot zāles un saņemt uzslavu un pateicību, bet par visu vairāk viņa vēlējās pamodināt apburto gulētāju un ar viņu parunāties. Viņas varētu kļūt draudzenes!

Bet, nogriezušies takas līkumā un paskatījusies aug­šup, Ema pie alas ieejas neredzēja ne zeltaino pērtiķi, ne arī pacietīgo sievieti. Vieta bija tukša. Dažus beidzamos jardus Ema skrēja, sabijusies, ka viņas aizgājušas pavi­sam bet tepat bija krēsls, kur sieviete mēdza sēdēt, arī vārīšanas iekārta un viss cits.

Sirdij dauzoties, Ema ielūkojās tumšaja alas dibenā. Gulētāja, protams, vēl nebija pamodusies krēslā Ema varēja saskatīt guļammaisa aprises un dusošā dēmona balto apveidu.

Viņa pielīda mazliet tuvāk. Nekādu šaubu viņi ir aiz­gājuši un atstājuši apburto meiteni vienu.

Emai iešāvās prātā doma, kas šķita gluži kā mūzika: ja nu viņa meiteni pamodinātu pirms sievietes atgrie­šanās…

Taču viņai tik tikko pietika laika izbaudīt šis domas izraisīto saviļņojumu, kad ārā uz takas atskanēja soļi, un, vainas apziņā notrīcot, viņa ar savu dēmonu aizšāvās aiz akmeņu kaudzes alas malā. Emai nevajadzēja te at­rasties. Viņa slepus noglūnēja. Tas bija nepareizi.

Un nu zeltainais pērtiķis tupēja alas ieejā, ostīja gaisu un grozīja galvu uz vienu un uz otru pusi. Ema redzēja to atņirdzam asos zobus un juta, ka pašas peļveida dēmons drebēdams ierokas viņas drēbēs.

Kas tas ir? sievietes balss uzrunāja pērtiķi, un viņas augums, nostādamies ieejā, aptumšoja alu. Vai te ir bijusi meitene? Jā viņa ir atstājusi pārtiku. Tomēr viņai nevajadzētu nākt iekšā. Mums jāierada viņai kāda vieta uz ceļa, lai atstāj ēdienu tur.

Nepametuši uz gulētāju ne skatienu, sieviete noliecās iekurt uguni un uzlika vārīties ūdens kastroli, bet dē­mons notupās turpat netālu un vēroja taku. Brīdi pa brī­dim viņš piecēlās un aplaida skatienu alai, un Ema, savā šaurajā slēptuvē būdama neērti ierobežota, dedzīgi vēlē­jās, kaut būtu pagaidījusi ārpusē un nebūtu gājusi iekšā. Cik ilgi tagad vajadzēs tupēt ieslodzītai?

Sieviete iemaisīja verdošajā ūdenī kaut kādus ārstnie­cības augus un pulverus. Ema varēja saost asu smārdu, tam izplatoties ar tvaiku. Tad no alas dibena nāca kāda skaņa meitene murminādama atdzīvojās. Ema pagrieza galvu un ieraudzīja apburto gulētāju kustamies un mētā­jamies, un aizklājam ar plaukstu acis. Viņa modās!

Bet sieviete nelikās ne zinis!

Viņa nepārprotami visu dzirdēja, jo īsu brīdi pacēla galvu, bet drīz vien atkal pievērsās saviem augiem un verdošajam ūdenim. Tikai tad, kad bija ielējusi novārīju­mu biķerī, lai nostāvas, viņa pievērsa visu uzmanību mei­tenei, kas modās.

Ema no sarunas neko nesaprata, bet ieklausījās tajā ar augošu izbrīnu un aizdomām.

-    Kuš, mīļā, sieviete sacīja. — Neuztraucies. Tu esi drošībā.

-    Rodžer… meitene murmināja, pa pusei pamodu­sies. Serafina! Kur aizgājis Rodžers… Kur viņš ir?

-   Te nav neviena, izņemot mūs, māte teica monotoni, pa pusei dungojot. Pacelies, ļauj, lai mamma tevi no­mazgā… Pavirzies augstāk, mana mīļā…

Ema vēroja, kā meitene, kunkstēdama un cenzdamās pamosties, mēģina atgrūst māti. Sieviete iegremdēja ūdens kausā sūkli un, noberzusi viņas seju un ķermeni, nosusināja to sausu.

Tikmēr meitene bija gandrīz pamodusies, un sievietei vajadzēja kustēties straujāk.

-    Kur Serafina? Un Vils? Palīdziet, palīdziet man! Es negribu gulēt… Nē, nē! Es negribu! Nē!

Sieviete ar vienu roku tēraudcietā tvērienā turēja biķeri, tikmēr ar otru centās pacelt Liras galvu.

-    Esi mierīga, mīļā… stāvi klusu… tagad kuš… dzer savu tēju…

Bet meitene spārdījās, gandrīz izliedama dzērienu, un sāka kliegt skaļāk:

-    Liec mani mierā! Es gribu iet prom! Laid mani! Vil, Vil, palīdzi man ak, palīdzi man!

Sieviete cieši sagrāba Liru aiz matiem un, atliekusi meitenes galvu, piebāza viņai pie mutes biķeri.

-    Es negribu! Tik uzdrīksties mani aiztikt, un Joreks tev noraus galvu! Ak, Jorek, kur tu esi? Jorek Bērnison! Palīga, Jorek! Es negribu… negribu…

Tad pēc sievietes pavēles zeltainais pērtiķis uzklupa Liras dēmonam un cieši sagrāba to ar melnajiem pirk­stiem. Dēmons svaidījās, mainīdams veidolus ātrāk, neka Ema jebkad agrak bija redzējusi dēmonu maināmies: kaķis čūska žurka lapsa putns vilks gepards ķirzaka sesks…

Taču pērtiķa tvēriens ne bridi neatslaba, un tad Pante­leimons pārtapa dzeloņcūkā.

Pērtiķis iespiedzās un palaida to vaļā. Viņa ķepa iedū­rušās trīcēja trīs garas dzeloņcūkas adatas. Koulteres kundze ierūcās un ar brīvo roku iesita Lirai pa seju tik spēcīgi, ka nokrakšķēja delna. Pirms Lira paguva atjēg­ties, biķeris jau bija pie mutes, un viņai vajadzēja vai nu šķidrumu norīt, vai arī noslāpt.