Dzintara tālskatis

-    Mana spiedze apvienība ir lēdija Salmekija, lords Roke stāstīja, ļoti izveicīga aģente. Tur ir kāds pries­teris, kura dēmonam pelei viņa bija pielavījusies, ka­mēr viņi abi gulēja. Mana aģente izteica pieļāvumu, ka šis vīrietis vada aizliegtu rituālu, kas paredzēts, lai lūgtu Vieduma klātesamību. Kritiskajā brīdī viņa priekšā parā­dījās lēdija Salmekija. Tagad priesteris domā, ka lūgda­mies vienmēr spej sazināties ar Viedumu, ka tam ir Gallivespiānes izskats un ka tas mitinās viņa grāmatu skapī.

Lords Ezriels pasmaidījis jautāja: Un ko viņa ir uzzinājusi?

-Apvienībā uzskata, ka jūsu meita ir visnozīmīgākais bērns, kāds jelkad dzīvojis. Viņi domā, ka, necik ilgi, un sāksies milzīga krīze, un ikviena liktenis būs atkarīgs no tā, kā viņa tajā brīdī izturēsies. Runājot par Konsistorija Disciplināro tiesu tā šobrīd ievāc ziņas ar Bolvangaras un citu liecinieku palīdzību. Mans izlūks tiesā, kavalieris Taielijs, izmantodams magnetīta rezonatoru, katru dienu ar mani kontaktējas un dara zināmu, ko viņi atklājuši, īsumā varu pateikt, ka Svētā Gara Darba apvienība drīz vien atklās, kur bērns atrodas, bet neko neiesāks. Konsis­torija tiesai vajadzēs nedaudz ilgāku laiku, bet, atklājuši Liras atrašanās vietu, viņi rīkosies apņēmīgi un uzreiz.

-   Tiklīdz uzzināsiet ko vairāk, tūlīt dariet man zināmu.

Lords Roke palocījās un uzsita knipi, un mazais, zilais

vanadziņš, kas tupēja uz konsoles blakus durvīm, izpleta spārnus un noplanēja uz galda. Vanadziņam bija iemaukti, segli un seglu kāpšļi. Lords Roke vienā mirklī uzlēca tam mugurā, un viņi izlidoja pa logu, kuru lords Ezriels tiem turēja plati atvērtu.

Par spīti dzedrajam gaisam, viņš kādu minūti logu atstāja vaļā un atspiedās pret palodzi, rotaļādamies ar sava dēmona-sniega leoparda ausīm.

-   Viņa Svalbārā atnāca pie manis, bet es viņu ignorēju, lords Ezriels teica. Tu atceries to šoku… Man vajadzēja upuri, un pirmais bēras, kas ieradās, bija manis paša meita… Bet, sapratis, ka ar viņu kopā ir cits bēras, ka viņa ir drošībā, es atslābinājos. Vai tā bija liktenīga kļūda? Pēc tam es ne mirkli viņu neievēroju, bet viņa ir nozīmīga, Stelmarij!

-   Padomāsim ar skaidru prātu, dēmons atbildēja. Ko viņa var darīt?

-   Darīt neko daudz. Vai viņa kaut ko zina?

-    Viņa prot nolasīt aletiometru; viņai ir pieejamas zi­nāšanas.

-   Tas nav nekas sevišķs. To pašu var arī citi. Un kur, pie joda, Lira var būt?

Pie durvīm aiz viņa atskanēja klauvējiens, un lords Ezriels tūlīt pagriezās.

-   Mans lord, ienākušais virsnieks viņu uzrunāja, pa rietumu vārtiem tikko kā ir ieradies eņģelis ievainots -, viņš uzstājīgi vēlas ar jums runāt.

Pēc minūtes Baručs gulēja saliekamaja gultā, kas tika ienesta galvenajā telpā. Izsauca ārstu, taču bija skaidrs, ka eņģelim ir maz cerību: viņš bija stipri savainots, spārni saplosīti un skatiens izdzisis.

Lords Ezriels apsēdās viņam cieši blakus un uzbēra oglēm pannā riekšavu augu. Tāpat kā Vils to bija atklajis ar ugunskura dūmiem, šai darbībai bija efekts eņģeļa augums iezīmējās precīzāk, un viņš to skaidrāk saskatīja.

-   Nu, ser, viņš uzrunāja eņģeli, ko jūs esat atnācis man pavēstīt?

-    Trīs lietas. Lūdzu, ļaujiet pateikt tās visas, pirms runājat. Mans vārds ir Baručs. Mēs ar manu biedru Bal­tamosu esam no dumpinieku grupas un esam arī stājušies zem jūsu karoga, tiklīdz jūs to pacēlāt. Bet mēs gribējām jums sagadat kaut ko pilnvērtīgu, jo mūsu spēki ir vāji, un nesen mums izdevās atrast ceļu uz Mākoņos tītā kalna centru, Visvarenā citadeli karalistē. Tur mēs uzzinājām…

Baručam vajadzēja uz brīdi apklust, lai ieelpotu augu dūmus, kas viņu šķietami stiprināja. Tad viņš turpināja: Mēs uzzinājām patiesību par Visvareno. Mēs uzzinā­jām, ka Viņš ir noslēdzies kristāla dzelmes kambarī Mā­koņos tītajā kalnā un vairs nevada karalistes dienišķās lietas. Tā vietā Viņš prāto par nopietnākām mistērijām. Viņa vietā un Viņa interesēs valda eņģelis, vārdā Meta­trons. Man ir pamats šo eņģeli labi pazīt, jebšu, kad es viņu pazinu…

Baruča balss pakāpeniski izdzisa. Lorda Ezriela acis uzliesmoja, taču viņš savaldīja mēli un gaidīja, līdz Ba­ručs turpina.

Metatrons ir lepns, Baručs runāja tālāk, kad bija mazliet atguvis spēku, un viņa godkārei nav robežu. Visvarenais jau pirms tūkstošiem gadu ir izvēlējies viņu par savu Reģentu, un viņi ir kaluši kopīgus plānus. Vi­ņiem ir jauns plāns, ko mēs ar biedru esam spējuši atklāt. Visvarenais uzskata, ka visa veida apzinīgās būtnes ir kļuvušas bīstami neatkarīgas, tāpēc Metatrons grasās daudz aktīvāk iejaukties cilvēku darīšanās. Viņš ir iece­rējis slepeni pārvietot Visvareno no Mākoņos tītā kalna uz pastāvīgu citadeli kādā citā vietā un kalnu pārvērst par kara mehānismu. Viņš doma, ka baznīcas visās pasaulēs esot demoralizētas un vājas, pārāk gatavas ielaisties kom­promisos… Viņš grib katrā pasaulē izveidot pastāvīgu inkvizīciju un vadīt to tieši no karalistes. Un viņa pirmā kampaņa būs jūsu republikas iznīcināšana…

Eņģelis un cilvēks abi nodrebēja, tikai viens no vāju­ma, bet otrs no satraukuma.