Dzintara tālskatis

Baručs sakopoja atlikušos spēkus un runāja tālāk:

-   Otra lieta ir tāda. Eksistē nazis, ar kuru var izgriezt atveres starp pasaulēm, kā arī visā, kas tajās atrodas. Naža spēks ir neierobežots, taču tikai tā rokās, kurš zina, kā to lietot. Šī persona ir zēns…

Eņģelim vēlreiz vajadzēja apstāties un atžirgt. Viņš bija izbijies, jo juta, ka sabrūk. Lords Ezriels redzeja, kādas pūles viņš pieliek, lai saņemtos, un sēdēja, cieši satvēris sava krēsla paročus, līdz Baručs atrada spēku turpināt.

-   Mans biedrs pašlaik ir kopā ar šo zenu. Mēs gribējām vest viņu tieši pie jums, bet viņš atteicās, jo… Tā ir trešā lieta, kas man stāstāma: viņš draudzējas ar jūsu meitu. Un zēns nepiekritīs nakt šurp, līdz nebūs viņu atradis. Viņa ir…

-    Kas ir šis zēns?

-   Viņš ir šamaņa dēls. Staņislava Grummana dēls.

Lords Ezriels bija tik pārsteigts, ka neviļus piecēlās,

likdams ap eņģeli mutuļot dūmu viļņiem.

-    Grummanam bija dēls? viņš vaicaja.

-   Grummans nav dzimis jūsu pasaulē. Turklāt viņa īstais vārds nebija Grummans. Mani un manu biedru pie viņa aizveda viņa paša vēlme atrast nazi. Mēs viņam sekojām, saprazdami, ka viņš mus aizvedīs pie naža un tā nēsēja, no­lūkā atvest viņu pie jums. Taču zens atteicās…

Baručam vēlreiz nācās apklust. Lords Ezriels atkal ap­sēdās, sodīdamies par savu nepacietību, un iemeta ugunī vēl dažus augus. Viņa dēmons apgūlās netālu, lēni vēzēdams asti pār ozolkoka grīdu; tā zeltainas acis ne mirkli nenovērsās no eņģeļa sāpjpilnās sejas. Baručs vairākas reizes gausi ievilka elpu, un lords Ezriels klusumu nepār­trauca. Vienīgā skaņa bija virves plīkšķi augšā pie ka­roga masta.

-   Nesteidzieties, ser, lords Ezriels maigi teica. Vai zināt, kur ir mana meita?

-   Himalajos… viņas pašas pasaulē, Baručs čukstēja.

-    Lieli kalni. Ala pie ielejas, kas pilna varavīksnēm…

-   Garš ceļš no šejienes abās pasaulēs. Jūs esat ātri li­dojis.

-    Tā ir vienīgā balva, kas man dota, Baručs teica,

-    izņemot Baltamosa, ko es vairs nekad neredzēšu, mī­lestību.

-   Un ja jās viņu tik viegli atradāt…

-   Tad to varēs arī jebkurš cits eņģelis.

Lords Ezriels pakampa no karšu plaukta lielu atlantu un, to atšķīris, meklēja lappuses, kurās norādīti Himalaji.

-   Vai varat precizēt? viņš lūdza. Vai varat man pa­rādīt, tieši kur?

-Ar nazi… Baručs mēģināja stāstīt, un lords Ezriels saprata, ka eņģeļa domas klejo: Ar nazi viņš var ieiet jebkurā pasaulē un, ja vēlas, to atstāt… Viņa vārds ir Vils. Bet viņi ir briesmās, Vils un Baltamoss… Metatrons zina, ka esam atklājuši viņa noslēpumu. Viņi mūs vajā… Viņi notvēra mani vienu uz jūsu pasaules robežas… Es biju viņa brālis… Tā mēs atradām ceļu pie viņa uz Mā­koņos tīto kalnu. Metatrons reiz bija Ēnohs, Jareda dēls, Maleleēla dēls… Ēnoham bija daudz sievu. Viņam patika miesa… Mans brālis Ēnohs mani padzina, jo es… Ak, mans dārgais Baltamoss…

-   Kur ir meitene?

-   Jā. Jā. Ala… viņas māte… ieleja pilna vēju un vara­vīkšņu… skrandaini karogi pie svētnīcas…

Viņš pacēlās, lai paskatītos uz atlantu.

Tad dēmons-sniega leopards, pielēcis kājās, ar strauju kustību metās uz durvīm, bet bija par vēlu: dienestnieks, kas bija klauvējis, atvēra nenogaidījis. Tā bija parasts; tur neviens nebija vainīgs; bet, ieraudzījis zaldāta sejas izteiksmi, kurš raudzījās viņam garām, lords Ezriels pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka Baručs sasprindzis dreb, cenzdamies saturēt kopā savu savainoto veidolu. Pūles bija pārcilvēcīgas. Caurvējš no atvērtajām durvīm virpuļiem plūda pār gultu, eņģelim zuda spēki, un viņa veidola daļiņas, tikušas brīvībā, izklīda kā pagadās, uzvirpuļoja gaisā un izzuda.

-   Baltamos! nāca čuksts no gaisa.

Lords Ezriels uzlika plaukstu uz sava dēmona kakla; tas juta, ka viņš dreb, un nomierināja viņu. Lords Ezriels pagriezās pret dienestnieku.

-   Mans lord, es lūdzu jūsu…

-    Nav jūsu vaina. Nododiet no manis labdienas kara­lim Ogunvem. Es priecātos, ja viņš un citi mani koman­dieri varētu uzreiz ierasties te. Es vēlētos arī, lai mani apmeklē misters Beislaids ar aletiometru. Visbeidzot es vēlos, lai otrais helikopteru eskadrons tiktu apbruņots un nodrošināts ar degvielu un tūlīt izlidotu cisternas cepelīns, uzņemot kursu uz dienvidrietumiem. Turpmākus norādījumus es nosūtīšu gaisā.

Dienestnieks militāri sveicināja un, uzmetis vēl vienu ašu, neveiklu skatienu tukšajai gultai, izgāja, aizvērdams durvis.

Pieklaudzinājis galdam ar misiņa cirkuli, lords Ezriels šķērsoja istabu un atvēra logu dienvidu pusē. Dziļi lejā nedziestoši ugunskuri raidīja krēslainajā gaisā savu kvēli un dūmus, un pat šajā lielajā augstumā varēja dzir­dēt, kā asajā vējā klaudz āmuri.

-    Tā, esam uzzinājuši ļoti daudz, Stelmarij, viņš klusi sacīja.

-   Bet ne pietiekami.

Pie durvīm atkal klauvēja, un ienāca aletiometrists. Tas bija bāls, vājš vīrietis, tuvu pusmūžam; viņu sauca Teikross Beislaids, un viņa dēmons bija lakstīgala.

-   Labvakar, mister Beislaid, lords Ezriels viņu uzru­nāja. Šī ir mūsu problēma, un es gribētu, lai jūs atliekat visu citu, kamēr strādājat pie tās…