Dzintara tālskatis

Ema vēlējās, kaut varētu aizdarīt ausis šie guldzieni, kliegšana, klepus, šņukstēšana, lūgšanās un nstīšanās šķita gandrīz par daudz neciešama. Bet pamazam trok­šņi noklusa meitene izdvesa vēl tikai pāris nedrošu šņukstu, atkal iegrimdama miegā vai burvju miegā? Saindētā miegā! Nodevīgi sazāļotā miegā! Ema redzēja materializējamies baltu svītru, viņas dēmonam ar pie­spiešanos pārveidojoties par garu čūskveida radījumu ar sniegbaltu vilnu, spoži melnām acīm un melnu astes ga­liņu un noguļamies pie meitenes kakla.

Sieviete klusi dziedāja — dungoja bērnu dziesmiņas, atglauda no meitenes pieres matus un susināja viņas sa­karsušo seju, lalinādama meldiņus, kam un to saprata pat Ema viņa nezināja vārdus, jo melodiski buldurēja tikai tukšas zilbes: la-la-la, ba-ba-bū-bū.

Beidzot lalināšana apklusa, un tad sieviete izdarīja ko dīvainu: paņēmusi šķēres, viņa apcirpa meitenei matus, grozīdama aizmigušās galvu gan tā, gan citādi, lai labāk novērtētu iespaidu. Paņēmusi vienu tumši blondo cirtu, viņa to ielika mazā zelta medaljonā, ko valkāja sev ap kaklu. Ema varēja nojaust, kāpēc, sieviete grasījās vēlāk ar to veikt kādas maģiskas darbības. Taču vispirms viņa to pielika sev pie lūpām… Ak, cik tas bija dīvaini!

Izvilcis beidzamo dzeloņcūkas adatu, zeltainais pērti­ķis kaut ko sacīja sievietei, un tā pasniedzās, lai notver­tu pie alas griestiem tupošu sikspārni. Mazais, melnais radījums plivinājās un spiedza smalkā balstiņā, kas Emas galvā izurbās no vienas auss līdz otrai, un tad viņa ieraudzīja, ka sieviete dod sikspārni savam dēmonam, kurš rausta to aiz viena no melnajiem spārniem atkal, at­kal un atkal, līdz tas nokraukšķ, salūst un karājas baltā cīpslā, bet mirstošais sikspārnis brēc un tā biedri uz­traukti un apjukuši plivinās apkārt. Krikš, krakš, kraukš zeltainais pērtiķis locekli pēc locekļa saraustīja mazo radījumu, un sieviete drūmi gulēja savā guļam­maisā, gausi grauzdama šokolādes tāfeli.

Laiks ritēja. Gaisma dzisa, uzlēca mēness, un sieviete un viņas dēmons iegrima miegā.

Stīva un sāpošiem locekļiem, Ema izlīda no paslēptu­ves un uz pirkstgaliem aizlavījās garām gulētājiem. Mei­tene neizdvesa ne skaņas, līdz pa taku nebija nogājusi pusi ceļa.

Bailes deva kājām ziņu viņa traucās pa šauro celiņu, un viņas dēmons klusiem spārniem pūces veidolā viņai līdzās. Tīrais, dzestrais gaiss, mēness apspīdēto mākoņu spožums tumšajās debesīs un miljoni zvaigžņu viņu maz­liet nomierināja.

Ieraudzījusi akmens māju kopu, meitene apstājās, un dēmons uzlaidās viņai uz rokas.

Viņa meloja! Ema iesaucās. Viņa mums melojal Ko lai mēs darām, Kulang? Vai varam to stāstīt tētim? Ko mēs varam darīt?

Nestāsti, dēmons deva padomu. Vairāk uztrau­kumu. Mēs esam dabūjuši zāles. Mēs varam viņu pamo­dināt. Varam uz turieni aiziet, kad sieviete atkal būs prom, pamodināt meiteni un aizvest viņu.

Šī doma viņiem abiem iedvesa bailes. Bet pateikts tas bija, mazā papīra paciņa Emas kabatā atradās drošībā, un viņi zināja, kā to lietot.

pamosties, es vinu neredzu man šķiet, ka vina ir loti tuvu vina man dara pāri…

-   Ak, Lira, nebaidies! Ja ari tu baidīsies, es sajukšu prātā…

Vini pūlējās viens otram cieši pieķerties, bet rokas izgāja cauri tukšam gaisam. Lira mēģi­nāja pateikt, ko domā, tumsā čukstēdama pie vina mazās, bālās sejiņas:

-    Es tikai pūlos pamosties es tik loti baidos, ka nogulēšu visu savu dzīvi un tad nomiršu, man vispirms jāpamostas! Man būtu vienalga, ja arī tas būtu tikai uz stundu, vēl esmu pa īstam dzīva un nomodā es nezinu, vai tas ir reāli vai nav -, bet es tev palīdzēšu, Rodžer! Zvēru, ka palīdzēšu!

-   Bet, ja tu sapņo, Lira, tad pamodusies tam nenoticēsi. Tā būtu ar mani es vienkārši nodo­mātu, ka tas bijis tikai sapnis.

-   Nē! vina dedzīgi iesaucās un

5 Adamantīna tornis

…ar ambiciozu mērķi cīnīties pret dieva troni un monarhiju debesīs izcēlās bezdievīgs un augstprātīgs karš.

DŽONS MILTONS

Visā milzīgā kanjona garumā stiepās izkusušā sēra ezers, spējos grū­dienos un izvirdumos atbrīvodams savus kaitīgos izgarojumus un aizsprostodams ceļu vientuļam, spārnotam stāvam, kas stāvēja tā malā.

Ja viņš paceltos debesīs, ienaidnieka izlūki, kas viņu bija pamanījuši un pazaudējuši, uz karstām pēdām to atkal atrastu; bet, ja viņš paliktu uz zemes, paietu ļoti ilgs laiks, kamēr viņš tiktu garām šai indes bedrei, un nogādajamā vēsts varētu nākt par vēlu.

Vajadzēs uzņemties lielāko risku. Nogaidījis, līdz no dzeltenās virsmas paceļas smirdošs dumu mākonis, viņš metās uz augšu tajā iekšā.

Visi četri acu pāri dažādās debesu pusēs pamanīja mirklīgo kustību, un četri spārnu pāri tūlīt sāka spēcīgi vēcināties dūmu pilnajā gaisā, nesot vērotājus uz māko­ņiem.

Tad sākās gūstīšana, kurā vajātāji nespeja saskatīt upuri, bet upuris vispār neko neredzēja. Pirmajam, kas izlauztos no mākoņa ezera viņā pusē, būtu priekšroka, un tas varēja nozīmēt vai nu izdzīvošanu, vai veiksmīgu nogalināšanu.

Par nelaimi vientuļajam lidotājam, viņš izkļuva dzidrā gaisā dažas sekundes vēlāk nekā viens no vajātājiem. Viņi uzreiz saķērās, velkot aiz sevis mākoņsliedes,