Dzintara tālskatis

Mirušais vēl bija līķis, nevis skelets, jo ragana viņam bija uzlikusi burvestību, kas to pasargāja no sairšanas. Joreks varēja saskatīt sava vecā biedra seju, ievainojumu sāpēs stipri saviebtu, un apģērbā robainus caurumus ložu trāpījumu vietās. Raganas burvestība nebija skārusi izlijušās asinis saule, vējš un kukaiņi tās bija pilnībā iznīcinājuši. Lī Skorsbijs neizskatījās iemidzis un arī mierīgs ne; viņš izskatījās kā cilvēks, kas kritis kaujā, taču ar apziņu, ka tā vainagojusies panākumiem.

Un, tā kā gaisa kuģotājs teksasietis bija viens no ne­daudzajiem cilvēkiem, ko Joreks jelkad bija cienījis, viņš pieņēma tā beidzamo dāvanu. Ar izveicīgām nagu kus­tībām lācis noplēsa mirušā cilvēka drēbes, ar vienu cir­tienu uzšķērda līķi un sāka mieloties ar sava vecā drau­ga miesu un asinīm. Kopš vairākām dienām tā bija viņa pirmā maltīte, un viņš bija izsalcis.

Bet lāču karaļa prātā pats no sevis vijās sarežģītu domu tīkls, un tajā bija vairāk pavedienu nekā izsalkums un tā apmierināšana vien. Tur vijās atmiņu pavediens par meitenīti Liru, kuru viņš bija iesaucis par Sudrabmēli un kuru beidzamo reizi bija redzējis šķērsojam trauslo sniega tiltu pār šļūdoņa plaisu viņa paša Svalbāras salā. Toreiz raganu vidū bija valdījis satraukums, baumas par pak­tiem, aliansēm un karu; un tad vēl šis izcili dīvainais fakts par jauno pasauli un raganas uzstājīgais apgalvojums, ka tādu pasauļu ir vēl daudz vairāk un ka to liktenis kaut kādā veidā ir atkarīgs no šī bērna likteņa.

Pēc tam sāka kust ledus. Viņš ar savējiem dzīvoja uz ledus; ledus bija viņu mājas, ledus bija viņu citadele.

Kopš vērienīgajiem traucējumiem Arktikā ledus bija sā­cis kust, un Joreks saprata, ka viņam jāatrod savai ciltij ledus pamats zem kājām, citādi viņi iznīks. Lī viņam bija stāstījis, ka dienvidos esot tik augsti kalni, ka pat viņa balons tos nespētu pārlidot, un to virsotnes cauru gadu klājot sniegs un ledus. Viņa nākamais uzdevums bija iz­pētīt šos kalnus.

Bet pagaidām lāča sirdi bija pārņēmis kaut kas vien­kāršāks, kaut kas spilgts, noteikts un nesatricināms at­riebība. Lī Skorsbijs, kurš savā balonā bija glābis Joreku no briesmām un viņa pasaules Arktikā cīnījies lācim blakus, bija miris. Joreks viņu atriebs. Šī labā cilvēka miesa un kauli viņu pabaros un uzturēs viņā nemieru ti­kām, kamēr izlieto asiņu būs diezgan, lai remdētu sirdi.

Kad Joreks beidza savu mielastu, rietēja saule un gaiss kļuva dzestrs. Savācis atlikušās līķa daļas vienā kaudzē, lācis paņēma mutē puķīti un uzmeta to atlieku kaudzītes vidū, kā cilvēkiem tīk darīt. Raganas burvestī­ba tagad bija lauzta; Lī ķermeņa atlikumi bija atvēlēti visiem, kas ierastos. Drīz tas paēdinās duci dažādu dzīvī­bas paveidu.

Tad Joreks atkal devās pa nogāzi lejup uz jūru, uz dienvidiem.

Klinšu rēgiem garšoja lapsas, kad viņi varēja tās no­tvert. Šie mazie radījumi bija viltīgi un grūti noķerami, bet to gaļa bija maiga un smirdīga.

Pirms šī lapsēna nogalināšanas klinšu rēgs ļāva tam runāt un smējās par ta muļķīgo vāvuļošanu.

-     Lācim jāiet uz dienvidiem! Es zvēru! Ragana ir uztraukusies! Pa īstam! Zvēru! Apsolu!

-   Lāči neiet uz dienvidiem, melīgais netīreli!

-Taisnība! Lāču karalim jāiet uz dienvidiem! Parādīšu tev valzirgu jauks, trekns un labs…

-    Lāču karalis iet uz dienvidiem?

-    Un lidojošie radījumi dabūjuši dārgumus! Lidojošie radījumi eņģeļi kristāla dārgumus!

-    Lidojošie radījumi tādi kā klinšu rēgi? Dārgumus?

-   Tādi kā gaisma, nevis kā klinšu rēgi. Bagātība! Kris­tāls! Un ragana uztraukusies raganai žēl Skorsbijs miris…

-    Miris? Balona vīrs ir miris? Klinšu rēga smiekli atbalsojās sausajās klintīs.

-    Ragana viņu nogalina Skorsbijs pagalam, un lāču karalis iet uz dienvidiem…

-    Skorsbijs pagalam! Ha, ha, Skorsbijs pagalam!

Klinšu rēgs norāva lapsai galvu un ar saviem brāļiem

plūcās par viņa iekšām.

vini nāks, vini nāks!

-    Bet kur tu esi, Lira?

Uz to meitene nespēja atbildēt. Man šķiet, es sapņoju, Rodžer, vairāk vina nezināja pateikt.

Aiz mazā zēna vina varēja saskatīt vēl vairāk veļu dučiem, simtiem to galvas spiedās kopā, pētoši glūnēja un ieklausījās ik vārdā.

-    Un tā sieviete? Rodžers vaicāja. Es ceru, ka vina nav mirusi. Ceru, ka vina dzīvos tik ilgi, cik vien iespējams. Ja vina nonāks te lejā, tad šeit vairs nevarēs slēpties, tad mēs viņai būsim rokā uz mūžiem. Tas, ka viņas te nav, ir vienīgais labums, ko es saskatu nāvē. Kaut gan es zinu, ka kādudien vina būs…

Lira uztraucās.

-    Es domāju, ka sapņoju, un es nezinu, kur vina atrodas! meitene teica. Vina ir kaut kur netālu, un es nevaru

4 Ema un sikspārni

vīna gulēja kā lugā ~ viņas dzīvība bija aizlēkusi ar noluku atgriezties ~ taču ne tik drīz.

EMĪLIJA DIKINSONE